Mozus kalna pakājē beduīni piedāvā nopirkt kamieļvilnas pledus. Tur augšā, 1200 metru virs jūras līmeņa, rīta agrumā, kad saule lēks, būs ļoti, ļoti auksti.
Te lejā parastie mirstīgie un svētceļnieki no visas pasaules pagaidām priecīgi sarunājas, plēš jokus, uzmundrina cits citu. Ir pāri pusnaktij, jākāpj būs sešas stundas. Starp sešiem un septiņiem lēks saule. Mēs kāpsim pilnīgā tumsā, ar dažām īsām pieturas vietām. Mums katram ir lukturītis, lai izgaismotu savu ceļu. Mūs ved beduīns vārdā Muhammeds, baltā ietinies, izstīdzējis jauns puisis, kura baltie zobi ir samelnējuši no nepazīstama pulverīša, ko viņš nemitīgi pīpē.
Sākumā taka augšup ir paplats, akmeņains ceļš, gar kura malām stāv un tup simtiem kamieļu. Turpat arī viņu saimnieki, kas nemitīgi piedāvā savus nastu nesējus, jo grūti, ai grūti būs tikt augšā.
Bet ne jau izpriecas dēļ mēs te nākuši. Un tomēr i nenojautuši, kā Mozus pārbaudīs mūsu spēku robežas šajā stāvajā, akmeņainajā nakts kāpienā. Kas tiks augšā, piedzīvos grēku atlaišanu. Tur, lejā palikušie, mums ar Laimu katrai devuši kaut ko līdzi — viens jaciņu, otrs somu, cits šallīti. Kāpsim arī par saviem mīļajiem. Tēta zeķes silda kājas.
Viss, ar ko nocīnās mūsdienu ačgārnā pasaule, šajā svētajā tumsā pazūd. Visas tautības, visas rases vienkop. Neko te nenozīmē tava izcelšanās, tavs sociālais statuss, tavas finansiālās iespējas. Tikai gara un fizisko spēku iespējas. Tikai palīdzēt cits citam, pasniegt roku, kad pašam vairs nav spēka, padalīties ar ūdeni, tēju vai cukura gabaliņu, lai būtu spēks kāpt tālāk.
Jo augstāk tumsā, jo aukstāks un stāvāks. Akmens bluķu trepes un pilnīga neziņa, kāda aina paveras šī stāvā kāpuma malās. Skats atpakaļ, kur lēnā ritmā augšup lokās vien maza dzīvības čūskiņa no kāpēju lukturīšu gaismiņām. Katrs nes augšā savu dzīves un dvēseles stāstu. Sirdij strauji sitoties, elpai pa brīdim pietrūkstot, aukstā tuksneša vēja nestiem klintsbluķu putekļiem acīs. Katrs pats savs kalnā kāpējs, savs naglu dzinējs, uzkāpt pie Mozus, nokāpt pie sevis.
Kad izejam no pēdējas pieturas vietas, spēka ir maz. Kļuvis gaišāk, un, kāpjot pēdējos metrus, visapkārt paveras dievišķīga aina. Akmens klintis, ko maigi apņem tikko gaismot sākusi zilgme. Stāvā taka, kurai abpus aizas, kas tumsā bij nemanāmas. Plato, kurā no aukstā vēja korēs slēpušies, pledos tinušies pārguruši un laimīgi stāv visas pasaules ļaudis, lai kopīgi sagaidītu saullēktu. Tūlīt, tūlītiņ tā lēks — pār Dieva laisto grēku pasauli. Taps piedots un ausīs jauna, tīra diena.
Tēvreizes, lūgumi un lūgsnas dažādās mēlēs. Vai klusums uz lūpām, domās pieminot, kas pieminams. Mazas un lielākas svētbildītes rokās, pavērstas pret lecošās saules stariem. Vai vienkārši mierīgi sakrustotas rokas, kas piedzīvo šo vārdos neizsakāmo mirkli.
Atpūtas vietā sastapts skaists indiešu zinātnieku pāris teica, ka lielākais no atklājumiem būtu ticības un iekšējās enerģētikas brīnuma atklājums. Un, ja tiktu izskaitļota intuīcija, tad iestātos pasaules gals.
Bet beduīns, kurš, pavadot svētceļniekus, kalnā uzkāpis tūkstošiem reižu, melnām, degošām acīm teica, ka ikreiz viņš kāpj, itin kā kāpjot vienu, vienīgo, pirmo un pēdējo reizi savā mūžā.
Un tad pa mūku trepēm, kas reiz izcirta ceļu caur akmens kalniem uz svētās Katarīnas klosteri, mēs dodamies lejup. Un gaisma ir nākusi. Un tumsas mazo uguņu straumīte nu ir ļaužu dzīva straume. Viņi dodas lejup. Viņi aiz prieka dzied visādu tautu valodās, un viņu dziesmas atbalsojas starp Mozus kalna korēm dzīvei par prieku. Viņi nokāps tur lejā, lai atgrieztos grēku pasaulē, kurā mazāk vai vairāk piedalās. Viņi nokāps tur lejā, tomēr citādi tikuši. Uz Mozu kāpuši, pie sevis nokāpuši