Vai nauda dara laimīgu? (I)
Filozofija nodarbojusies ar laimes jautājumiem jau kopš senseniem laikiem, tagad to sākuši pētīt arī ekonomisti. Profesors Bruno Frejs sniedz ieskatu viņu pētījumu rezultātos
Sakarība starp ienākumiem un laimi izpaužas trīs aspektos, kas rūpīgi jānošķir.
Ienākumi un laime valstu vidū
Vai cilvēki nabadzīgās zemēs ir tikpat laimīgi kā bagātās valstīs? "Laimes pētījumos" tiek cieši saistīta sakarība starp ienākumiem un pašu cilvēku novērtēto apmierinātību ar dzīvi. Skaidri parādās divas tendences. Pirmā: valstīs ar niecīgiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju pat neliela ienākumu palielināšanās ir saistīta ar manāmu apmierinātības palielināšanos. Otrajā redzams, ka valstīs ar augstiem ienākumiem vēl augstāki ienākumi lielu iespaidu uz cilvēku dzīves kvalitātes vērtējumu neatstāj: naudas saņēmēji nejūtas daudz laimīgāki kā iepriekš.
Atšķirība uzskatāmi parāda, cik svarīgi ir pēc iespējas ātrāk palīdzēt nabadzīgajām valstīm. Taču būtu naivi ticēt, ka, sadalot visus ienākumus starp bagātajiem un nabadzīgajiem, pasaulē varētu vairo laimi. Tādā veidā tiku sagrauts stimuls darba ražīgumam un kristos ienākumi arī bagātajās valstīs. Tām paliktu pāri pavisam nedaudz naudas, ko varētu dot nabadzīgajiem. Vēl svarīgāk ir tas, ka vienkārša naudas piešķiršana tikpat kā neatstāj iespaidu vai pat pavisam neietekmē laimi. Naudas plūsma noved pie cīņas starp saņēmējiem trūcīgajās zemēs, turklāt kopējo ienākumu pieaugums nav ilgstošs. Pie tam palīdzības naudu jaunattīstības valstīs bieži vien pievāc jau tā labi nodrošinātā elite. Nabadzīgajiem tiek ļoti maz vai pat vispār nekas. Tas ļauj secināt, ka naudas plūsma no ārpuses saņēmējiem tikai kaitē, jo tiek patērēta pārāk liela enerģija cīņā par šo naudu, taču tā nerada virsvērtību. Valsts attīstība produktu saražošanas vai pakalpojumu kvalitātes uzlabošanas ziņā nemainās.
Daudz lielāku labumu dod jēgpilna jaunattīstības valstu atbalsta politika: uzsvara likšana uz valstī pieejamo resursu (tādi ir katrai valstij, piemēram, darbaspēks vai skaistas ainavas) attīstīšanu. Turklāt šiem labumiem jābūt eksportējamiem. Eksportēšana nabadzīgajām valstīm nebūs vienkārša, ņemot vērā bagāto valstu protekcionismu. Visvairāk tas skar lauksaimniecības produkciju, tādējādi būtiski samazinot nabadzīgo zemju eksporta iespējas. Importu no turienes pie mums apgrūtina, pateicoties politiski ietekmīgām lobiju grupām. Diemžēl šajā spēlē iesaistās arī vides aizstāvji, kuri vēlas ielaist tirgū tikai "bioloģiski augstvērtīgus" lauksaimniecības produktus, tādā veidā izslēdzot no tirgus nabadzīgās valstis, kuras, protams, nav spējušas savu preci iedabūt augstākajā kategorijā.
Ienākumi un laime cilvēku vidū
Vai cilvēki ar augstiem ienākumiem jūtas laimīgāki nekā tie, kuriem ir mazāk naudas?
Saistību starp ienākumiem un apmierinātību ar dzīvi iezīmē dilstoša pacēluma līkne. Personām ar niecīgiem ienākumiem laimes sajūta būtiski pieņemas spēkā, kad pieaug ienākumi. Taču tie, kuriem jau ir lieli ienākumi, nejūtas ievērojami laimīgāki, kad saņem vairāk naudas. Papildus ienākumi tādējādi ir vājš papildu labums (tieši tā nosaka ekonomikas teorijas).
Un atkal nekas nebūtu līdzēts, vienkārši pārdalot ienākumus starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Tādā veidā laimes sajūtu visā sabiedrībā nevar paaugstināt. Rezultātā labuma nebūtu nevienam. Personas ar augstākiem ienākumiem censtos izvairīties no nodokļu maksāšanas, izceļot uz citām valstīm, mazāk strādāt un darboties nozarēs, kurās ir mazāki nodokļi.
Starp saņēmējiem atkal izceltos neauglīga cīņa par naudas sadali. Pieredze ekonomikā rāda, ka biežāk nauda nonāk politiski labāk organizētā vidusslāņa rīcībā, savukārt zemākais slānis tikpat kā negūst nekādu labumu.
Ienākumi un laime laika gaitā
Kā attiecības starp ienākumiem un apmierinātību ar dzīvi veidojušās laika gaitā?
Vidējie ienākumi uz vienu cilvēku pēdējo 30 gadu laikā ir dramatiski pieauguši. Tas ir pamanāms arī ikdienā. Šodien cilvēkiem attīstītajās valstīs mājā vai dzīvoklī ir tualete, vanna un centrālā apkure. Veļas mašīna, viens vai vairāki televizori un telefons (un viens vai vairāki mobilie tālruņi) ir kļuvuši par pašsaprotamu lietu. Šīs lietas ir ikdienas sastāvdaļa, par kādu pirms simts gadiem daudzas ģimenes varēja tikai sapņot. Pārsteidzoši ir tas, ka pati apmierinātības ar dzīvi sajūta šajā laikā palikusi gandrīz nemainīga. Tas galīgi nesakrīt ar ienākumu paaugstināšanos. Šī neloģiskā sakarība starp ienākumu pieaugumu un apmierinātību ar dzīvi ļauj izdarīt divus secinājumus.
1. Pierašana
Cilvēks, kurš piedzīvo ienākumu palielināšanos, drīz par pašsaprotamu lietu pieņem lielākus tēriņus. Pie lielākiem ienākumiem ātri pierod. Gada laikā divas trešdaļas no pieaugušās apmierinātības ar dzīvi jau ir noplakušas. Citiem vārdiem sakot: līdz ar ienākumiem aug prasības. Šī iemesla dēļ personas, kuras ienākumi pieauguši, lielāka apmierinātība ar dzīvi ir pārejoša parādība. Tas attiecas arī uz pēkšņiem un negaidītiem ienākumiem. Ja kāds loterijā laimē lielu summu, viņš piedzīvo psiholoģisku pacēlumu, taču pēc īsa laika tas atkal ir gandrīz izzudis.
2. Salīdzinājums ar citām personām
Cilvēka daba ir iekārtota tā, ka viņi savus ienākumus salīdzina ar turīgāku personu ienākumiem. Cilvēku labsajūtai centrālais faktors ir sabiedriskais stāvoklis. Šis ģenētiskais uzstādījums skaidrojams ar evolūciju — homo sapiens sapiens citu dzīvo būtņu vidū varēja "izsisties uz augšu" tādēļ, ka mūsu senči izjuta spiedienu būt labākiem par citiem. Sociālajās zinātnēs ir labi zināms, ka galveno lomu spēlē citu atsauksmes vai statuss. Cilvēki izvēlas personas, ar kurām ir ciešā kontaktā, par mērauklu. Nav nekā ļaunāka, kā pelnīt mazāk par draugiem un paziņām. Konkrēts ienākumu pieaugums, piemēram, 20 tūkstoši eiro gadā, dara laimīgu tikai tad, ja kolēģi, ar kuriem var salīdzināt algu, pelna mazāk. Savukārt, kad cilvēks uzzina, ka kolēģis saņem vairāk, viņš par algas pielikumu priecājas mazāk. Daži cilvēki pat jūtas mazāk laimīgi nekā iepriekš.
Abi aprakstītie procesi apstiprina to, ka lielākus ienākumus ne vienmēr pavada pieaugoša apmierinātība ar dzīvi. Pozitīvās attiecības starp ienākumiem un apmierinātību ar dzīvi attiecas uz kādu noteiktu sprīdi, taču ne ilgā laika posmā. Prieks par ienākumiem ar laiku atslābst, tādēļ lielāki ienākumi izraisa nedaudz paaugstinātu vai pat nemainīgu laimes sajūtu.
Līdz šim esam runājuši par ienākumu ietekmi uz apmierinātību ar dzīvi. Skaidrs, ka ir arī liels skaits citu ietekmju, kas jāņem vērā. Bez tam līdz šim netika paskaidrots, kādā veidā tās ietekmē kopējo ainu un kādi citi faktori ir svarīgi? Un kā vispār ekonomisti nonāk līdz tam, ka sāk nodarboties ar laimes lietām.
Nākamajā sadaļā tiks aplūkots laimes pētījumu ekonomiskie iedīgļi. Tajā tiks izskaidrots, kādā veidā var kvantitatīvi izmērīt "laimi". Runāsim par dažādiem faktoriem, kas slēpjas zem termina apmierinātība ar dzīvi, un nobeigumā izdiskutēsim politiskās sekas: vai valstij vajadzētu vairot savu pilsoņu laimi?
Pētījumi par laimi
Filozofija nodarbojusies ar laimes jautājumiem jau kopš senseniem laikiem, kad vēl nebija kļūdaini teikt, ka šī tēma ietilpst filozofijas lauciņā. Viņi centās noteikt, kas ir "laimīga" dzīve un kā to sasniegt. Ievērojami vēlāk šai tēmai pietuvojās psiholoģija. Psihologi mēģināja izšķirt dažādus laimes veidus un padarīt tos pieejamus mērīšanai. Tikai pēdējos gados laime ir arī ekonomistu tēma. Daži brīnās: vai tad ekonomikas tēmas nav materiālas? Patiesībā ekonomika šodien galvenokārt nodarbojas ar labumu ražošanu un sadali. Tas attiecas uz ekonomikas nozari makroekonomiku, kas galvenokārt pievēršas vispārējām ekonomiskām problēmām kā dažādu procesu norise.
Pavisam citāda situācija ir mikroekonomikā, kur tiek analizēta personu kā patērētāju un ražotāju uzvedība. Tur tiek pieņemts, ka indivīdi seko savām vajadzībām. Parasti cilvēku vajadzības aug. Pie saistības ar vispārējo ekonomiku ved Ādama Smita ģeniālais uzskats, ka pie zināmiem nosacījumiem indivīda personīgo vajadzību pieaugšana vairo labumu visiem.
Tiesa, labuma centrālā nozīme ekonomikā līdz nesenam laikam nekādā veidā netika saistīta ar laimi. Pamati meklējami modernās mikroekonomikas dibinātāju Džona Hiksa un Laionela Robinsa metodoloģiskajā uzskatā, ka labumus nevar jēdzīgi kvantificēt. Tādēļ viņi izstrādāja teoriju, kas iztiek bez kardināli mērāmiem labumiem. Mikroekonomikā šodien tiek pielietots interpersonāli nesalīdzināms labuma koncepts, kuram nav saturiskas nozīmes, taču tas ļauj nonākt līdz empīriski pārbaudāmiem secinājumiem un prognozēm par cilvēku uzvedību.
Šī pieeja, kas tiek dēvēta par racionālo izvēli, izrādījās veiksmīga un to varēja pielietot dažādu problēmu risināšanā ārpus ekonomikas. Šī iemesla dēļ ir izglītības, veselības, noziedzības, ģimenes, politikas, mākslas, sporta un pat reliģijas ekonomika. Racionālās izvēles teorijai arī bija ievērojama ietekme uz sociālajām zinātnēm, kā politoloģiju (Public Choice), socioloģiju, tiesībzinātni (Law and Economics) un vēsturi. No tā var secināt, ka labuma saturiskā un empīriskā analīze palīdzējusi ekonomikai iekarot vietu starp sociālajām zinātnēm, ko daži uzskatīja par dominējošu un reizēm apzīmēja ar terminu "ekonomiskais imperiālisms".
Kopš pagājušā gadsimta 90.gadu beigām situācija ekonomiskajās zinātnēs ir revolucionāri mainījusies. Tā pamatā ir divi iemesli. Pirmkārt, cilvēki zināmās situācijās (taču pavisam noteikti ne visās) nerīkojas saskaņā ar racionālās izvēles teoriju. Pretēji konservatīvajām teorijām, šajā cilvēki tiek pakļauti daudzām "anomālijām".
Īslaicīgi cilvēki uzvedas, kā viņiem ienāk prātā, kas noved pie pretrunīgas (neracionālas) uzvedības, vai arī viņi nespēj paredzēt, kas viņiem nākotnē varētu nest labumu. Dažu lietu solītos gaidāmos labumus cilvēkiem ir tendence pārvērtēt (īpaši materiālās lietas, kā mājas un automašīnas), citas viņi novērtē par zemu (draudzība un brīvais laiks). Dažās nozarēs, kurās parādās šīs anomālijas, rodas nepareiza rīcības prognoze.
Otrs iemesls situācijas maiņai ekonomikas zinātnē ir lielais progress, kādu izsaucis pēdējo gadu sociālpsiholoģiskais darbs laimes empīriskā uzskaitīšanā. Šie uz psiholoģiju orientētie ekonomisti sasaistījuši rezultātus ar ekonomiku un daļēji tos neatkarīgi attīstījuši tālāk.
Uz šo ieskatu pamata arī radusies psiholoģiskā ekonomika. Laimes pētījumi šodien ir viens no retajiem īsti starpdisciplināriem pētījumu virzieniem sociālajās zinātnēs. Nevajag kā citur ar milzu grūtībām meklēt kopības, jo tās var uzdot kā pašas par sevi saprotamas lietas. Šodien vairs tik bieži neizšķir, vai zinātniskais pienesums nāk no sociālpsihologa vai no ekonomista. To var uzskatīt par svarīgu progresu pētījumos.
Kā var izmērīt laimi?
Ekonomikā laimes pētījumi mēģina aptvert un izskaidrot, cik laimīgi cilvēki jūtas. Tādējādi tie nemēģina — kā filozofijā — izdibināt, vai persona ir laimīga atbilstoši kādai no ārpuses uzstādītai normai. Vairāk tiek ņemti vērā atsevišķu cilvēku izteikumi par to, vai viņi ir apmierināti ar savu dzīvi. Indivīdi tiek uzskatīti par visspējīgākajiem izteikt spriedumu par personīgo laimes stāvokli.
Termins "laime" apzīmē vispārēja stāvokļa kā afektīvus, tā arī kognitīvus aspektus. "Apmierinātība ar dzīvi" šaurāk specializējas uz racionālu un intelektuālu stāvokli ilgākā laika posmā. Ekonomikas atzars mēģina, cik vien tālu spēj, definēt problēmas un "zemūdens akmeņus". Vienkāršības labad šajā darbā abi termini netiek nošķirti, kamēr vien no tā necieš izpratne.
Cilvēcisko laimi var mērīt dažādi. Tā, piemēram, individuālo vispārējo apmierinātību ar dzīvi var novērtēt ar aptaujas metodi. Tādā gadījumā reprezentatīvas izlases respondentiem tiek jautāts: "Cik apmierināti jūs kopumā esat ar savu dzīvi?" No šī jautājuma kļūst skaidrs, ka runa nav par īslaicīgu iespaidu vai noskaņojumu, bet gan daudz ilglaicīgāku savas dzīves novērtējumu. Atbildei tiek piedāvātas dažādas skalas. Reizēm tiek prasīts novērtēt, vai persona ar savu dzīvi ir "ļoti apmierināta", "diezgan apmierināta" vai "ne pārāk apmierināta". Bieži tiek piedāvāta skala no 1 (ārkārtīgi neapmierināts) līdz 10 (pilnīgi apmierināts).
Rezultāti ir pārsteidzoši — vismaz, ja tos salīdzina ar dažu laikabiedru pārlieku pesimistiskajiem izteikumiem par stāvokli pasaulē. Lielākā daļa cilvēku saka, ka ir apmierināti ar savu dzīvi. 10 ballu skalā viņi savu dzīvi vērtē ar 6, 7 vai 8.
Kļūst skaidrs, ka tikai nedaudzi sevi uzskata par ārkārtīgi nelaimīgiem (vērtējums 1,2,3 un 4). Liels vairākums aptaujāto sevi ierindo kategorijā starp 6, 7 un 8, tātad, pēc pašu vērtējuma, ir pilnīgi laimīgi. Tie ir iepriecinoši rezultāti.
Pats par sevi saprotams, ka pret šādām aptaujām var atrast vairāk vai mazāk labus pretargumentus. Tomēr, pamatojoties uz rūpīgiem pētījumiem, psihologi nonākuši pie slēdziena, ka šie sevis novērtējumi ir derīgi un visai stabili, tādēļ labi atspoguļo dzīves apstākļus. Rezultāti arī atbilst vispārpieņemtajām gaidām par to, ko tad īsti nozīmē termins "būt laimīgam". Laimīgi cilvēki sociālajā mijiedarbībā vairāk smaida, viņus par laimīgiem uzskata draugi, partneri un citi ģimenes locekļi. Viņi retāk nekā nelaimīgie izšķiras par pašnāvību, ir gatavi komunikācijai ar citiem sabiedrības locekļiem, ir optimistiski un izpalīdzīgi, retāk neierodas darbā, mazāk strīdas darbavietā, viņiem retāk vajadzīga psihologa palīdzība un turklāt viņiem ir veselīgāka imūnsistēma.
Tādējādi mērījumus nevar uzskatīt par fikciju; vismaz atbilstošie pētījumi jāuztver nopietni. Bez minētajām pozitīvajām īpašībām svarīgākā reprezentatīvo laimes aptauju priekšrocība ir to plašā izplatība. World Value Survey šodien aptver gandrīz 80% pasaules iedzīvotāju 80 valstīs.
Nākamā metode laimes mērīšanā ir pieredzes apkopošana. Šī metode paredz savākt subjektīvu pieredzi no personām viņu vidē. No nejauši izvēlētiem indivīdiem nejauši izvēlētā laikā pieprasa tiešas atbildes un virkni jautājumu par viņu pašreizējo laimes stāvokli. Personas iztaujā arī par viņu sajūtu intensitāti. Tādējādi tiek apjausts arī afektīvais (īslaicīgais) stāvoklis. To, cik laimīgi aptaujātie patiesībā jūtas, var noskaidrot, uzkrājot datus ilgākā laika posmā. Tomēr prāvo izmaksu dēļ šī metode tiek pielietota tikai eksperimentālā kārtā.
Laimes izpētei noder arī personīgās pieredzes rekonstruēšana. Šeit personas noteiktā dienā piedzīvotā laime tiek sistemātiski rekonstruēta. Tādējādi, lai arī pagātni interpretē subjektīvi, šī metode mudina rūpīgi pārdomāt iepriekšējās dienās piedzīvotās izjūtas.
Galu galā laimes pētījumos var izmantot arī smadzeņu mērījumus. Šajā gluži atšķirīgajā metodē smadzeņu aktivitāti mēra ar funkcionālās magnētiskās rezonanses attēlveidošanas (fMRI) ierīces palīdzību. Laimīgu personu smadzeņu aktivitātē ir manāmas tipiskas iezīmes, kas parādās arī grafiskā attēlojumā. Taču šāda izmeklēšana ir laikietilpīga un dārga.
Dažādās mērīšanas metodes vērstas uz atšķirīgām laimes formām un aspektiem, tādēļ viena otru nekādā gadījumā neizslēdz. Ar to palīdzību var empīriski aptvert trīs svarīgus labuma jēdzienus. Tie ir: piedzīvotais labums, kas beidzas, kad prece vai pakalpojums ir patērēts; prognozētais labums, kas attiecīgajā brīdī šķiet svarīgs; atgādinātais labums, kas saistās ar kādu pagātnes notikumu.
Šie trīs labuma jēdzieni klasiskajā ekonomikā netiek izšķirti un līdz ar to tiek uzskatīti par ekvivalentiem. Taču intensīva darbošanās ar dažādām metodēm dažos gadījumos parādījusi būtiskas atšķirības. Tā, piemēram, vidējais statiskais indivīds sistemātiski pārvērtē, kādu labumu viņam dos nākotnē gaidāmie ienākumi, un par zemu novērtē sociālo kontaktu un draudzības nozīmi nākotnē. Arī pagātnes notikumi prātā tiek sagrozīti, tādēļ cilvēki mēdz neatcerēties sliktu pieredzi visā garumā, bet skaidri spēj atsaukt atmiņā notikuma kulmināciju un beigas.
Stingri empīriski iekārtotajos ekonomistu laimes pētījumos galvenokārt tiek pielietoti rezultāti no reprezentatīvām aptaujām par apmierinātību ar dzīvi. Šīs aptaujas var veikt ar salīdzinoši nelieliem tēriņiem, un tas ļauj strādāt ar simtiem tūkstošu cilvēku daudzās valstīs. Apmierinātība ar dzīvi ir cieši saistīta ar piedzīvoto labumu. Šeit izklāstītā dažādu faktoru ietekme uz apmierinātību ar dzīvi balstās uz laika gaitā apkopotiem datiem. Pie tam noteikts laimes līmenis ir mazāk svarīgs nekā dažādu determinantu margināla ietekme uz subjektīvi izjustu laimi. Pat ja tiek runāts par kādas valsts iedzīvotāju vidējā laimes līmeņa salīdzināšanu, paliek iespēja kvalitatīvi un jēgpilni izvērtēt, piemēram, bezdarba ietekmi uz apmierinātību ar dzīvi.
Turpinājums nākamajā numurā
Bruno Frejs, Cīrihes universitātes profesors un CREMA — Ekonomikas, menedžmenta un humanitāro zinātņu izpētes centra pētniecības direktors
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.