Ar telpu, protams, bija domāta visa pilsēta un "skaista māksla" tajā demonstrējās, cik spēdama. Nav jēgas uzskaitīt dažādo vizuālo, audio un video un citu multifunkcionālu žanru mutāciju mākslu globālo prominenču vārdus, kuri, lai cik tas neiespējami komiski būtu, ar saviem darbiem "par doto tēmu" centās izkonkurēt viduslaiku Francijas arhitektūras pērles Aviņonas — reiz pat bijušas par katoliskās pasaules galvaspilsētu! — mūrus, klosterus, dārzus, ģimnāzijas un citus skarbi daiļus kaktus.
Dailes atkarotā teritorija
Atzīsiet taču, ka kiča estētikas pornogrāfa Džefa Kūnsa milzīgie sintētiskie piepūšamie plastika kucēni vai Tedijlācēna formā izcirpts kāršrožu krūms iepret Pāvesta pils akmeņiem līdzinās tādai pašai estētiskajai provokācijai kā Rīgas ķēms Makdonalds pret Svēto Mildu (to, kas Kārļa Zāles, saprotams). Toties Tonija Krega Hi-Fi režīma aparatūrā iesprostotā bišu stropa zumēšana kopā ar Bjorkas "ieklepoto" klusītiņo dungošanu Latīņu ģimnāzijas pagraba tīrbalti izbalsinātajās vēsajās velvēs gan radīja meditatīvai svētlaimei līdzīgas trīsas.
Līdzīgi ir "Latvijas skaistākajā mazpilsētā" Cēsīs, kas ar savu otro Cēsu mākslas festivālu pamatoti var pretendēt uz valsts nozīmes kultūras centra vietu, kur vairākās Alus brūža pussabrukušajās būvēs — Cēsu alus rūpnieciskiem mērķiem dailes "atkarotajā teritorijā" — ierīkota astoņu mākslas objektu ekspozīcija ar nosaukumu Skaistums. Manuprāt, lieki kuratore Daiga Rudzāte centās pirms izstādes akcentēt tās "pievienoto vērtību", atsaucoties uz Umberto Eko slavenajām grāmatām Riebīgais mākslā un Skaistais mākslā, lai tie, kuriem galīgi nepielec, apjēgtu, ka kategorijai "skaistums" nav "objektīvu parametru" — viss atkarīgs no laiktelpas konteksta, kurā šo "skaisto" tulko. Nedomāju, ka uz Cēsīm, nu, vismaz uz festivāla pasākumiem, brauktu gadījuma rakstura cilvēki, bet parastie ziņkārīgie tāpēc jau arī ir ziņkāri, ka izliekas gatavi un atvērti visam jaunajam, neparedzētajam vai netradicionālajam.
Apbrīnojami sakoptajās Cēsīs Skaistums nekonkurē ar pilsētu, bet, šķiet, jūtas omulīgi Alus brūža vidē — vēl vairāk, manuprāt, šīs autentiski "bardakainās", pusremontētās telpas piešķir izstādei vienīgi pareizo kamertoni (kādā plašākā muzejiskā sterilitātē būtu skaidrs, ka ekspozīcija patiesībā ir visai pieticīga, kaut arī visi astoņi ir/esot īpaši Cēsu notikumam veidoti mākslas darbi). Toties nedaudz sirreālajā vidē, kas atgādina gan par padomju laiku armijas kazarmām, gan par aizlaistu laidaru, gan, protams, brūzi (ar komisko pudeles formas skursteni, kurā uztupināts Cēsu alus reklāmkorķis), šis Skaistums ir kā kulaks uz acs — vieta un vide ir brīnišķīga.
Jo tā atbilst uz viena (no diviem visā ekspozīcijā labākajiem darbiem — Kristapa Ģelža luminescento akvareļu instalācijai Vakara pasaciņa un Sarmītes Māliņas/Kristapa Kalna pleksistiklā iebalzamētās guļamistabas un kāzu/bēru pušķa nature morte instalčija—interjers) izstādes objekta veltījumā rakstītajai sentencei — Mīlestība nekad nebeidzas.
Šī folklorizējusies kapu frāze atklāj, ka skaistums var būt arī mīlestība jeb jūtas, kas "ieguldītas" mākslas darba radīšanā un kuras kaut kādā metafiziskā veidā spēcīgi strāvo uz skatītāju. Es negribu teikt, ka citi seši darbi (Andreja Granta 12 fizioloģiski nežēlīgie plikņi ? la Nana Goldina, Frančeskas Kirkes gleznieciskā PoMo variācija—karikatūra par Monas-Merilinas-Lizas-Monro jeb konsumērisma tēmu, grupas F5 materiālā nepārliecinoši realizētā gigantizētā medaļa ar "mazo melno rociņu", Dāvja Sīmaņa stikla lodītēm piebārstītā ielā konstatētā manekeniskā Pī nāve, Ezras Nahmada daiļi aukstās marīnas Tālajās balsīs vai Katrīnas Neiburgas milzu fotogleznās ironiski un tomēr glamūri, ar maigumu fiksētie pulka gulošie mocekļi, vārdā Vīrieši) būtu profesionālā ziņā vārgi vai idejiski "nabadzīgi", nē. Tikai visi šie darbi noder arī jebkur un jebkam citam, citām izstādēm, kamēr elektrizējoši baisā "nekurzeme", kas spokojas Ģelža Vakara pasaciņā un elēģiski sentimentālais, pat pārsteidzoši naivais Sarmītes Māliņas + Kristapa Kalna koncepts Mīlestība nekur nezūd elpo un dzīvo, un mirst te un tagad — konkrētā laikā, vietā, Cēsīs, kopā ar brūža sen izvējojušos apiņu smārdu un priekšstatiem par skaisto lietu jēgu mūsu dzīvē.
Labā ziņa galu galā ir tā, ka — ja astoņu darbu kopumā ir veseli divi, kas uzliek visaugstāko kvalitātes latiņu mākslā, tas nozīmē — Cēsu festivāla komandai ir pa spēkam rullēt tālāk laikmetīgās mākslas atklājēju godā.