Viņpuse

Dz.Soduma romānveida stāstījums ir citāds. Kaut arī vēstījuma pamatdoma ir: "es dzīvoju mīlestībai", nekas nespēj aizstāt Viņpuses lasīšanas baudu, lai nonāktu pie (ne)minētās atziņas.Mazs brīdinājums. Cilvēkiem, kam asociatīvā domāšana īsti nepadodas, šo grāmatu lasot, var rasties uztveres problēmas, tāpēc tādiem man ir padoms, "nepērciet Sodumu, nelasiet" (jo jums tāpat neizdosies tikt pāri šķietami nesaistītām ikdienas dzīves drumstalām, ar ko dokumentālais romāns ir dāsni piebārstīts). Romānzīmīgā stāstījuma izpratnei nepalīdz izdevēju piesauktā "ikdienas dokumentēšanas unikalitāte"; ikdienu dokumentē N+1 rakstnieks, katrs citādi, bet retais to ir darījis ar tādu atklātību, tik maz žēlojot sevi. Lielākoties darbojas kāds Tebe Kartons, bet uzmanīgam lasītājam drīz atklājas, aprakstīta ir Dz.Soduma paša ikdiena, Tebe ir autors pats. Sodums stājas blaku dubultniekam un darbojas līdzi, pat viņa vietā. (Uzmācas viens no retajiem jautājumiem Viņpuses sakarā — vai dubultnieks bija autoram vajadzīgs, vai viņš nevarēja viscaur darboties ar savu vārdu? Galu galā citas literāras personas ir sauktas vārdos — Tauns, Toma, Kronbergs, Ziedonis, utt.)Soduma romānpazīmju tekstā lietotā valoda ir katra pūrista murgs (frāze tiem vilkaču medniekiem, kas nopietni tic, ka Latvijā dzīvo tādi zvēri kā pūristi). Ko līdzīgu savlaik darīja cits meistars, Ojārs Vācietis, poētikas mērķiem lietojot padLatvijas sarunvalodu. Sodums, no citas, anglosakšu literāras skolas nākdams, regulāri sastata vairākas valodas — latviešu, zviedru un angļu, dažbrīd arī latīņu un vācu, un rotaļājas visās uzreiz, kā īstam savas skolas pārstāvim klājas. Mudž no anglicismiem, svešuma tautiešu vienkāršrunas, tajā ievazātās padLatvijas žargoniskās sarunvalodas un okazionālismiem; Sodumu lasot, nekaiš šo to zināt no klasiskiem tekstiem un Bībeles. Vai par daudz ir prasīt, lai lasītāji to sintezētu?Vienotram varbūt par daudz, jo grāmatā plosās valodu murskulis, formas, ko skolas gramatikās velti meklēt. Teksts ir raupjš, neuzsmiņķēts un tiešs. Priecina īsā, precīzā izteiksme, kaut arī precizitātes jēdziens dažam varētu būt jārevidē — "šodien pusdienās sataisīju mērci šrimpiem ar kartupeļiem vai austeru zupa, vai abi"; "lielajā istabā logā pūtējs ir lietojams kā parasts ventilators. Lūdzu, nepērc man dažādus bārginus, miss Finkelštein. Es neesmu sieviete ar salasītu raibu gabalainu takelāžu"; "ēdama zupiņa un ķīselīte. Ceru, tu brauci ar taxi. Bučas, S. / Kunx nāka kāam uz māam". Likumu nevajātas ikdienas valodas poēzija tikai meistara rokā kļūst dzīva un mākslinieciska. (Varbūt atkārtot paralēli ar O.Vācieti?) Cituviet pie rindkopas norāde "tulkojums no zviedru un angļu". Jā, dažu vārdu tulkojums būtu rodams attiecīgas valodas vārdnīcā, un kas par to? Sodums netulko instrukciju, bet raksta autobiogrāfisku romānu. Arī atkārtošanās viņam nav nejaušība, bet paņēmiens, lai atgādinātu un pārgrupētu kontekstu: "vispirms uz to un to raugās šitā, bet tad — tā". Pasaule nekad nav bijusi viennozīmīga, saujā saņemama un avīžrakstos vai mācību grāmatās izskaidrojama, un maz ticams, ka tā reiz kļūs tāda. Dz.Sodums to atgādina. Citiem vārdiem, ir Literatūra un "literatūra"; ja autora alter ego par sevi konstatē — "nē, Tebe nav literārs", tas nozīmē: "Sodumam nav daļas gar lektīru, ciešmetros patērējamu, disposable lasāmvielu", kas būtu viennozīmīga. Lasīt Sodumu ir tas pats, kas klausīties mūziku, un spējas uztvert tiklab vienu, kā otru ir atkarīgas no pieredzes un nervu struktūrām, kas mācās un spēj pārveidoties atkarā no katra jaundzirdēta skaņdarba, arī atkārtoti klausoties ko pazīstamu. Prāts mācās īpatnu mūzikas gramatiku, gluži kā mācoties valodu, un apgūtā "mūzikas/mākslas/literatūras gramatika" ļauj uztvert ("saprast") mūziku/mākslu/ literatūru (D.Levitin. It's Just An Illusion. New Scientist, 23.II 2008). Ja tā nav apgūta, gandrīz jābrīnās, cik grūti dažam sokas uztvert vienkāršus un lakoniskus vēstījumus. Cik grūti ir pusmācītiem būt atvērtiem pret pasauli — un cik grūti pusmācīto pasaulē, kur "normālam cilvēkam nevajag daudz grāmatu", ir atvērtiem cilvēkiem (īstiem māksliniekiem).Atruna. Būtu naivi iedomāt, ka Soduma rakstītais spēs modināt no snauda tos, kas izvēlas dzīvi bez nopietnas literatūras, pat literatūras vispār. "Zviedri man mācīja nebūt svarīgam." Katrs grāmatas teikums ir nozīmīgs kontekstā, blaku citiem, velti meklēt lineāru hronoloģiju (arī taisnvirzības un skaidri nolasāmas, pazīstamas un pierastas, pamācīgas morāles trūkums vājākam lasītājam var uzlikt spīles uz smadzenēm). Autors ironizē par moderno lasāmvielu — "strautā iekritusi beigta stirna. Laikam mednieka ievainota tā gājusi dzert un turpat palikusi. Šī grāmata neesot romāns. Vajag secīgi stāstīt, un kāds līķis derētu. Lūgtu, stirna avotā."Patiesībā tas nav vienīgais grāmatas līķis. Autors piemin tautiešus, kas aizsaulē aizgājuši svešumos, nesagaidījuši iespēju atgriezties dzimtenē, un, ja stirnai pieskaita cilvēkus, par kuru aiziešanu autoram sāp sirds, līķu kaudzes Šekspīra lugās sāk šķist pieticīgas, un Soduma rakstītais atklājas kā mājiens, lielvaras apsūdzot genocīdā. Turpat blakus — vai grūti nīst savas zemes verdzinātāju sistēmu, pilnībā iztiekot bez "krievu nīšanas"? Tas ir iespējams, saka grāmata, nevis grāmatas autors, un tā ir tikai viena no mākslinieciskām patiesībām, kas Viņpusē ir pierādīta.Grāmatas nobeigumā ir daudz politiski nepareizu izteiku, ko labais tonis diktētu paturēt pie sevis; Sodums neprot glaudīt pa spalvai. Viņš deklarē, ka negrib to prast, un pamato, kāpēc. "Ar filozofiju nepietiek, vajag jēgu," un Viņpusē nav neapgāžamu patiesību grāmata, bet jēgas meklējumos ļoti noderīga. Sodums prot no literatūras negaidīt neko tādu, ko tā nevar dot — ne lasot, ne radot, un prot — un uzdrīkstas — celt literāru pieminekli savai sāpīgai mīlestībai.