Ko sagaidām no kārtējās reformas?

Laika posms, kopš vadāt Kuldīgas pašvaldību, sakrīt ar to periodu, kad tika īstenota iepriekšējā administratīvi teritoriālā reforma. Vai varat novērtēt, kādas šobrīd ir lielākās problēmas?

2009. gadā pašvaldību vēlēšanas notika tolaik jaunajā, tagadējā administratīvajā sadalījumā – ar 109 novadiem un deviņām republikas pilsētām. Tas laiks sakrita ar ekonomisko krīzi, līdz ar to īstenot reformu, no vienas puses, bija vienkāršāk, jo visi saprata, ka maciņš ir kļuvis plānāks un varbūt vieglāk bija saprast pārmaiņas. No otras puses, tas nozīmēja dažādus papildu izaicinājumus. Es atceros, ka mēs pašvaldībā pazaudējām trešdaļu no mūsu budžeta, kas bija sarežģīti.

Runājot par to, kas tika un netika izdarīts no valdības puses, jāteic, ka, gatavojoties reformai, ap 200 000 latu tika piešķirti katram mazajam pagastiņam, kas labprātīgi pievienojās lielākai struktūrai un bija valdības vēlme ieguldīt, šķiet, ap 30 miljoniem latu autoceļu attīstībā, lai ar cieto segumu atjaunotu visus ceļus no ciemiem uz pagastu centriem. Tas netika izdarīts, jo sākās krīze. Asfaltēto ceļu posmu daudz kur aizvien nav un Kuldīgas novadā ceļš ar cieto segumu tā arī nav sakārtots līdz Gudeniekiem. Droši vien viena no mācībām būtu tāda, ka vajag solīt tikai to, ko var izdarīt. No iepriekšējās reformas mācība, kas jāņem vērā patlaban, ir tas, ka Latvijas novadu karte ir ļoti raiba. Tas ir mans personīgs viedoklis un sajūta. Manā ieskatā, pašvaldības var būt arī ļoti maziņas, var būt pašvaldība arī ar 400, 600 vai 1000 iedzīvotājiem. Jautājums ir par funkcijām un atbildību, ko šādai pašvaldībai var vai nevar uzticēt. Esmu par vienādu pieeju visā Latvijas teritorijā. Šobrīd ir lieli novadi un mazi novadiņi, bet funkcijas un atbildība ir visiem vienāda, vienu un to pašu jāspēj izdarīt visiem. To nosaka likums Par pašvaldībām, bet tas paredz dažādas problēmas.

Visām pašvaldībām arī jāatbilst likumā noteiktajiem novadu izveidošanas kritērijiem – novadā ir jābūt ne mazāk kā 4000 iedzīvotāju, novada centrā – ne mazāk kā 2000 iedzīvotāju, bet daudzi mazie novadi to vairs neizpilda. Pusei no novadiem nav spēcīga attīstības centra.

Es zinu, ka mazie novadi ir lieli patrioti un ļoti daudz ko spēj izdarīt, bet, ja pavisam godīgi, arī Kuldīgas novadam noalgot dažādus kvalificētus speciālistus, piemēram, būvvaldes arhitektu vai būvinspektoru, ir sarežģīti. Jo mazāks novadiņš, jo grūtāk tas ir.

Ja dažāda apjoma pašvaldībām būtu funkciju nodalījums pa līmeņiem, varētu eksistēt arī mazas pašvaldības. Mēs zinām par pieredzi citās Eiropas valstīs, ka mazajā pašvaldībā ir dome un mērs, kurš darbojas sabiedriskā kārtā, strādā vienu dienu nedēļā, jo viņam uzdoto funkciju apjoms ir samērā neliels un ieņēmumu bāze nav tik liela. Tomēr cilvēki savā teritorijā var justies kā noteicēji un izbauda iespēju izteikt savu viedokli. Savukārt atbildīgākus un resursu ietilpīgākus lēmumus veic cita, augstāka līmeņa pašvaldība.

Gadījumi arī Latvijā tiešām ir dažādi. Kā piemērs uzreiz nāk prātā, ka atšķiras pat pašreizējo republikas pilsētu redzējumi par apkārtējo novadu pievienošanu pilsētai. Valmiera to darītu ar atplestām rokām, kamēr Jēkabpils – nē. Droši vien varam secināt arī to, ka liela daļa no administratīvi teritoriālās reformas veiksmēm būs atkarīgas no tā, kā par šo pasākumu izdosies komunicēt un to pasniegt.

Pilnīgi noteikti, sarunās ar iedzīvotājiem spējas viņus pārliecināt spēlēs visai izšķirošu lomu. Jo īpaši ņemot vērā to, ka iedzīvotāji ir ļoti aktīvi viedokļu apmaiņā par viņiem svarīgām un būtiskām lietām arī sociālajos tīklos, ne tikai klātienes sarunās.