Krāslavas novads
● Krāslavas novads, apvienojot divas pilsētas – Krāslavu un Dagdu –, kā arī 24 pagastus, izveidojās 2021. gadā
● Iedzīvotāju skaits un etniskais sastāvs (CVK dati 2024. gadā): 19 833, no tiem Dagdā – 1805, Krāslavā – 6854; latvieši – 51%; krievi – 22,9%; baltkrievi – 14,2%; poļi – 5,4%; ukraiņi – 1,6%
● Pirmoreiz rakstos minēta jau IX gadsimtā
● X–XI gadsimtā bijusi senā Jersikas novada daļa
● Pilsēta vēsturiski izvietojusies Daugavas abos krastos, pārstāvot divus kultūrvēsturiskos novadus – Latgali un Sēliju
● Robežnovads: liela daļa no 174 km garās Latvijas–Baltkrievijas robežas atrodas Krāslavas novada teritorijā
● Novadā ir 161 NVO (avots: 2023 Providus pētījums), vairums no tām – 59 – Krāslavas pilsētā un darbojas kā sabiedriskā labuma organizācijas; liela daļa atkarīga no pašvaldības līdzfinansējuma; bagātākās: Māja Daugavpils 17, kas nodarbojas ar nekustamā īpašuma pārvaldīšanu, līdzīgi arī Dzīvokļu īpašnieku biedrība NIKO R, Latvijas Sociālās adaptācijas asociācija, biedrība Pīlādzītis klubs, arī Krāslavas pilsētas un rajona Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība; aktīvākās: Krāslavas Māmiņu klubs, Krāslavas Senioru skola, Dagdas Jauniešu biedrība Dagne, biedrība Sportists
● Uzņēmējdarbība: vairākums uzņēmumu – mežistrādē, pārstrādē un lauksaimniecībā
● Krāslavieši lepojas: ar skaisto dabu – ar Daugavas lokiem un Adamovas dabas taku, ar Plāteru pili un tur mājvietu radušo muzeju un Amatniecības centru; ar pasaulslaveniem māksliniekiem – Ābelu Panu un Naumu Āronsonu, ar tēlnieci Vandu Zēvaldi; ar dzejniecēm Cecīliju Dineri un Inetu Pizāni; ar vieglatlētēm – Inetu Radēviču un Valentīnu Gotovsku, kā arī basketbolistu Jāni Timmu. Tieši šajā novadā atrodas visai Latvijai nozīmīgais Laimes muzejs
Ikdiena ir pavisam citāda...
Indra ir ciems Krāslavas novada un arī Latvijas galējos dienvidaustrumos, tikai nepilnu 6 km attālumā no Baltkrievijas robežas. Attālums līdz novada centram Krāslavai – 32 km, līdz Rīgai – 299 km. Indra ir arī dzelzceļa stacija maršrutā Rīga–Pitalova, kurā izvietojies arī dzelzceļa robežkontroles punkts.
Apmeklējot Indru svētkos, redzam tās latvisko seju – aušanas darbnīcu Indra, Laimes muzeju, Indras Mūzikas un mākslas skolu. Ļoti latviska un tradīcijām bagāta vide, bet, izrādās, Indra ir arī citāda – ikdienā… Par to stāsta indriete Ilona Kangizere, Laimes muzeja vadītāja.
Es nejūtos droši
Mēs varam stiprināt robežu ar dažādiem žogiem, betona blokiem, bet galvenais tomēr ir cilvēciskais faktors. Vai būs nodevēji. Kā parādīja karš Ukrainā, Krievijas armijai vislielākie zaudējumi ir tur, kur okupētajās teritorijās ir aktīva partizānu kustība no Ukrainas iedzīvotāju puses, savukārt vislielākie zaudējumi Ukrainai ir tur, kur ir nodevēji, kuri izpauž ienaidniekam stratēģiski svarīgu informāciju kādu ideoloģisku iemeslu dēļ vai par naudu.
Piemēram, nesen viena no mana deju kolektīva dalībniecēm, kurai ir radi Ukrainā, Ternopiļā netālu no Ļvivas, stāstīja, ka tur tika sabombardēta degvielas uzpildes stacija tieši dienu pēc tam, kad tika piepildītas visas tvertnes.
Skaidrs, ka kāds vietējais šo informāciju bija nodevis ienaidniekam. Domājat, ka pie mums tā nenotiktu? Diemžēl sociālā vide pierobežā to veicinātu. Par naudu ne viens vien būtu gatavs sniegt informāciju jebkuram. Un ne tikai par naudu. Saprotu, ka mēs šeit, pierobežā, neesam drošībā. Jo vide, kurā dzīvojam, ir baisi nelojāla Latvijas valstij.
Mēs esam mazākumā
Iemesls tam ir tas, ka ļoti aktīvi strādā Krievijas propaganda un diemžēl Krievijas TV kanāli joprojām šeit ir pieejami. Manā ciematā pārsvarā dzīvo cilvēki, kuri aizvien skatās Krievijas televīziju. Personīgi man tas ir ļoti liels izaicinājums, jo ļoti nepatīk dzīvot tādā vidē. Nepatīk, ka man apkārt dzīvo tādi cilvēki, ar kuriem nevaru parunāt ne tikai par situāciju Ukrainā, es pat par Latviju nevaru parunāt. Uzreiz atveras mutes, no kurām, piedodiet par salīdzinājumu, gāžas mēslu kaudze – par mūsu valsti, par to, cik slikta ir valdība, cik stulbi cilvēki un cik viss te ir slikti un nepareizi. Es, piemēram, savas automašīnas logā nedrīkstu ielikt Ukrainas karodziņu, jo baidos, ka nākamajā dienā tai būs izsisti logi. Šī pretstāvēšana var izrādīties ļoti dārga. Nevaru atļauties savā vidē atklāti paust savu politisko nostāju, viedokli. Jūtos apdraudēta. Es tāda neesmu viena, bet tie cilvēki, ar kuriem Indrā varu dalīties savos uzskatos, ir mazākumā. Un tas ir ne tikai Indrā, tā ir arī visapkārt, arī Krāslavā un Daugavpilī...
Propaganda ir jāaptur!
Bet jebkurā laikā var sākt kaut ko darīt, lai situāciju mainītu. Nesen biju Ludzā uz tikšanos ar Zemessardzes štāba virsnieku majoru Jāni Slaidiņu. Mani ļoti interesē jautājums, kā uzvarēt informatīvajā karā. Tur dzirdēju atziņu, ka diemžēl informatīvajā karā jau sen esam zaudējuši, bet tas nenozīmē, ka nekas nav jādara. Pirmais, ko vajadzētu darīt, – apturēt visas iespējas uztvert propagandas kanālus, nepieļaut to izplatību Latvijā. Mēs nevaram pat aptvert to kaitējuma lielumu, ko tas nodara. Mēs varam runāt par pierobežas infrastruktūras stiprināšanu, jā, arī to vajag, bet, ja vietējie iedzīvotāji nodos šo zemi, nekādi ieroči ienaidnieku neapturēs. Šobrīd Indrā ir iespēja skatīties arī Latvijas Televīziju, bet, kad es pirms piecpadsmit gadiem atgriezos Indrā, televīzijas antena uztvēra tikai Baltkrievijas kanālus. Toreiz apzināti atteicos no televīzijas skatīšanās, jo negribēju redzēt un dzirdēt to, ko tur rāda. Starp citu, Latvijas ziņas krievu valodā cilvēki šeit skatās, bet tas ir daudz par maz. Kad sastopu cilvēkus, kuri ir apmāti ar Krievijas propagandu, man šķiet, ka ziņu tulkošana neko nepalīdzēs. Te jau nepieciešama psiholoģiska palīdzība, lai izietu no šī stāvokļa. Šie cilvēki ir pilnīgi nozombēti. Viņu kritiskā domāšana ir iznīcināta.
Kad izaicinājumi ir ikdiena
Esam zaudējuši daudz laika, kurā pieļāvām Krievijas un Baltkrievijas propagandas kanāliem brīvi vēstīt Latvijā un apstulbināt cilvēku prātus.
Kara sākumā redzēju, ka daudz tika darīts, lai šai ziņā kaut ko labotu, bet diemžēl apmēram pēc gada šīs aktivitātes apsīka. Ar to jāstrādā nepārtraukti, nedrīkst atslābt.
Izaicinājumu pierobežā ir daudz. It īpaši tagad, kad slēgtas skolas, kad pakalpojumi pieejami tikai pilsētā, izaicinājumi ir ikdiena. Tā ir sadzīves jautājumu risināšana, īpaši vientuļiem cilvēkiem. Kā tikt pie ārsta vai līdz galvaspilsētai un atpakaļ, kā iegādāties produktus. Ne vienmēr un visur šeit pieejami tālruņa sakari, bieži nav pārklājuma. Indrā šogad slēdza skolu, mūsu bērniem atkal izaicinājums – kā risināt transporta un sadzīves problēmas. Atšķirībā no studentiem, kuri dzīvo pilsētā, lauku bērniem jāpierod dzīvot svešā vietā – pavadīt personīgo laiku nelielā kopmītnes istabā ar svešiniekiem. Kā ātri iemācīties gatavot ēdienu un mazgāt savas drēbes.
Darīt var arī paši
Mans spēka avots šeit ir nevis skaistā daba un tīrais gaiss (jo skaisti ir ne tikai pie mums), bet tieši cilvēki – kopienas līderi, stipras personības, kas nes tautā savu valstisko nostāju, kuri saprot, ka mēs, iedzīvotāji, esam atbildīgi par savu valsti. Paldies Dievam, ka Latvijas pierobežā vēl ir tādi cilvēki. Piemēram, Krāslavas Māmiņu klubs. Cik daudz interesantu pasākumu tiek organizēts vietējiem iedzīvotājiem! Krāslavas Senioru skola – iespēja cilvēkiem socializēties, izglītoties jebkurā vecumā, biedrība Sportists, Krāslavas Futbola klubs, tāpat jauniešu biedrība Dagne Dagdā – viņi deg par savu kopienu, viņi ir savas dzimtās vietas patrioti. Tas iedvesmo, tie ir spilgti piemēri, kā negaidīt kādu amatpersonu, kura atrisinās mūsu problēmas, bet darīt pašiem. Arī Indrā esam izveidojuši biedrību Laimīgi Indrā. Kopā mēs varam paveikt daudz. Tas iedvesmo. Man spēku dod arī darbs Laimes muzejā. Šeit es sastopu daudz interesantu cilvēku. Arī tie ir mans spēka un iedvesmas avots.
Spēka avots – vienotībā
Aleksandrs Lubāns, īstens latgalietis un biedrības Kroma kolna bruoliste vadītājs. Aleksandrs ir kā latgaļu virsaitis. Viņam ir savs pilskalns ar pili Andrupenes pagasta Zundos un ap tūkstoš kokiem liela ozolu audze, kura vairāk nekā pirms 20 gadiem iestādīta par godu Latvijai. Aleksandrs reiz stāstīja, ka biedrība neraksta projektus un nelūdz atbalstu, jo to liedzot latgaļa daba – netīk lūgt. Bet Aleksandrs ir dāsns dalīties – dalīties ar zināšanām, ar prasmēm, ar dzīvesziņu. Tas notiek gan izbraukumos, gan tepat, savā pilskalnā.
Latgaļi nebija un nav klejotāji
Šogad 12. reizi tika svinēti Kroma kolna svētki. Lielie svētki nenotiek katru gadu. Tiek svinēti, kā mēs sakām, mazie un lielie svētki. Mazos svinam tad, kad atbrauc tikai mūsu draugi un mēs paši, lielos – kad tas notiek publiski.
Projektus paši joprojām nerakstām, galvenais atbalstītājs ir pašvaldība. Pirms tam bija Dagdas, tagad – Krāslavas novada. Kam šī nauda nepieciešama? Teiksim tā – mūsu aktivitātes ir diezgan ekstrēmas, tāpēc ir nepieciešams nodrošināt mediķu klātbūtni, vajadzīga apskaņošanas tehnika, tāpat nepieciešamas papildu tualetes. Pārējo nodrošinām paši. Biedra naudas nevācam, bet piedalāmies dažādos pasākumos, kuros mums apmaksā ceļa naudu un atlīdzību par piedalīšanos. Tā kontā kaut kas iekrājas.
Katru gadu Kroma kolna svētkos cenšamies attīstīt kādu tēmu. Šogad bija karaļa Mindauga tēma. Tika rādīts leļļu teātris Aglonas Marta un karalis Mindaugs. Viļņas Mākslas akadēmijas Dr. Gvido Slahs stāstīja par kramu; Daugavpils vēstures modelēšanas klubs Robeža – par vikingiem. Mēs stāstījām par viduslaiku latgaļu tērpu un rotu nozīmi. Tā nebija tikai izklaide, tie bija latgaļu kultūras svētki.
Šogad svētkos bija ap 70 dalībnieku. Apmeklētājus neskaitījām, pasākums ir bez maksas. Cik tie atzīti? Piemēram, no Lietuvas, Mažeiķiem, atbrauca kalējs, atveda dāvanas visiem dalībniekiem. Teicām, ka var atsūtīt, var nebraukt pats, bet viņš 500 km brauca šurp, lai pats mūs apsveiktu! Tātad esam pelnījuši atzinību. Savukārt šajās brīvdienās mēs brauksim pie viņa uz purva rūdas kausēšanu. Draugu mums ir daudz. Uz pasākumu bija atbraukusi labākā viduslaiku ēdienu gatavotāja – pavāre no Klaipēdas, stāstīja par ēdieniem, mācīja, kā tos pagatavot. Bija, manuprāt, labākais tāšu meistars Baltijā no Līgatnes, bija rotkalis, pirmo reizi bija krustneši. Notika daudz dažādu aktivitāšu, turnīru.
Mūsu biedrības pamatmērķis ir sabiedrības izglītošana, latgaļu kultūras popularizēšana, nešana pasaulē. Mūs bieži jauc ar vikingiem. Kāpēc? Latgaļiem ir ļoti bagāta vēsture. Mēs popularizējam savas latgaļu kultūras vērtības. Skaisti tērpi, kaltas rotas, arī dzīvesziņa, amatniecības meistarība. Latgaļi nebija klejotāji, pamatā dzīvoja pilskalnos, aizsargāja tos. Viņiem bija izteikta savas zemes mīlestība.
Pašiem jāsasparojas!
Es domāju, ka mūsu Latvijas robeža šobrīd ir gana stipra. Mēs visi redzam, ka tā tiek stiprināta, notiek militārās mācības, robežsargi ir uz robežas, darbojas zemessargi. Te viss ir kārtībā. Es domāju, vairāk nepieciešams sabiedrības atbalsts. Pirmajos kara mēnešos Ukrainā mēs tā kā sasparojāmies, cilvēki stājās zemessardzē, daudz kas tika darīts, bet tagad sabiedrībā jūtams atslābums.
Vairāk vajadzētu popularizēt valstiskumu, izzināt, pētīt un popularizēt savas valsts vēsturi. Mēs nereti piedalāmies dažādos pasākumos Lietuvā un varam salīdzināt, kāda loma tur tiek veltīta patriotiskajai audzināšanai. Lietuvā milzīga nozīme tiek veltīta senatnes pētīšanai, viņi ar to lepojas. Pašvaldību un valsts līmenī tiek atbalstītas biedrības, organizētas arheoloģiskās, vēsturiskās dienas, sabiedrība lepojas ar savu vēsturi. Mēs bijām sasparojušies uz valsts simtgadi, bet pēc tam kaut kā atslābām.
Nav obligāti jānodarbojas ar viduslaikiem, katrā pagastā ir bijis kāds vēsturisks notikums, vieta, kuru būtu vērts izpētīt, kāds cilvēks, ar kuru lepoties. Piemēram, mūsu novadā ir daudz pilskalnu. Ir svarīgi, ka cilvēki interesējas par sava novada vēsturi, popularizē to. Mūsu spēka avots ir vienotības sajūta un kopējais mērķis, tas, ko mēs darām Latgalei.
Robežnieki– Latgales stiprie ļaudis ir rakstu sērija par novada iedzīvotāju un uzņēmēju ikdienu, iespējām, izaicinājumiem un dvēseliskā spēka smelšanās avotiem.
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: Diena, Vietējā Latgales Avīze, Latgales Laiks, Ezerzeme, Vaduguns, Ludzas Zeme, Rēzeknes Vēstis, radio Alise, Grani.lv