Askolds Rodins: Krievijas mietu žogs

Piedevām Gruzijas separātisko provinču neatkarības atzīšanai ir stipri nedrošs juridiskais pamatojums: ANO 1970.deklarācija, uz kuru atsaucas Medvedevs, pieņemta saistībā ar konkrētu situāciju, un nav pamats vispārinājumam. Krievija esot pateikusi nē vakar izskanējušajam NATO valstu kopīgajam aicinājumam atcelt dekrētus un joprojām mudina citas valstis sekot tās piemēram. Notiek gatavošanās diplomātisko attiecību nodibināšanai, topot draudzības un sadarbības līgumi un līgumi militārajā jomā. Krievijas ārlietu ministrs paziņojis, ka Maskava "neplāno pievienot Krievijas teritorijai" Abhāziju un Dienvidosetiju. Gruzija līdz minimumam samazinās diplomātisko pārstāvniecību Maskavā, Krievija savu Tbilisi atstāšot bez izmaiņām. Intervijā vienai no valsts televīzijām Medvedevs atzina, ka viņu nebiedē iespējamā attiecību pasliktināšanās ar Rietumvalstīm: "Viss ir atkarīgs no mūsu partneru nostājas. Ja tie gribēs saglabāt ar Krieviju labas attiecības, tad sapratīs mūsu lēmuma cēloni, un situācija būs mierīga, bet, ja tie izvēlēsies konfrontācijas scenāriju, nu, ko - mēs esam dzīvojuši visādos apstākļos, varam dzīvot arī tādos." Tā ir vismaz daļējas pašizolācijas pieteikums. Krievijai ir svarīgi Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanā nepalikt lepnā vientulībā vai gandrīz vientulībā. Jāšaubās, vai tā radīs stipri dzirdīgas ausis un atsaucīgas NVS valstīs, kas klusēja saistībā ar Krievijas uzbrukumu Gruzijai. Vienīgā atsauksme izskanēja no kaktā iedzītā (viņš bija Sočos pie Medvedeva) Baltkrievijas "batjkas" Aleksandra Lukašenko, un arī tāda dīvaina: "Tā bija klusa, mierīga reakcija (..) jūs rīkojāties mierīgi, gudri un skaisti." Šodien Tadžikijas galvaspilsētā Dušanbe kopā sanāk Šanhajas sadraudzības organizācijas valstu (Krievija, Ķīna, Kazahija, Uzbekija, Kirgīzija un Tadžikija) vadītāji. Tur spriedīs par situāciju ap Abhāziju un Dienvidosetiju. Atliek sagaidīt sanāksmes gala dokumentus. Daudz kas, domājams, būs atkarīgs no Ķīnas, kurai pašai ir problēmas ar teritoriālo integritāti: Taivana, Tibeta, arī Uiguristāna. Medvedeva dekrēti ir sitiens zem jostas vietas Krievijas uzticamajam paladīnam Serbijai. Ja reiz Abhāzijas un Dienvidosetijas pārvērtības, kā apgalvo Krievija, tapušas pēc Kosovas "šnites", tādā gadījumā izskanējusi Krievijas netieša atzīšanās, ka Kosovas aiziešana no Serbijas bijusi likumīga. Būtu tikai loģiski, ja jaunajā situācijā Krievija plānotu dibināt diplomātiskās attiecības ne vien ar Abhāziju un Dienvidosetiju, bet arī ar Kosovu. Krievija, nospļaujoties par Gruzijas teritoriālo integritāti, atzinusi divu Gruzijas separāto provinču valstisko neatkarību. No šī fakta, ja uz to skatās nopietni, izriet vairākas konsekvences, kas var kā bumerangs atgriezties pašā Krievijā, kas, tāpat kā Gruzija, ir federāla valsts. Uzskatāmākais piemērs te ir Čečenija, kur Krievija teritoriālās integritātes saglabāšanas vārdā sarīkoja divus asiņainus karus. Labi, tas bija pirms Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanas. Ja Krievija grib būt konsekventa un neprasīt no citiem vairāk nekā no sevis pašas, tai vajadzētu izsludināt jaunu "suverenitāšu parādi": vispirms jau Ziemeļkaukāzam, Pievolgai, Sibīrijai. Nevar nepieminēt arī to, ka vismaz 80% Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāju ir Krievijas pilsoņi. Krievija runāja par savu pilsoņu interešu aizstāvēšanu, kad tā uzbruka Gruzijai. Līdz ar Medvedeva dekrētiem, kas atzīst Abhāzijas un Dienvidosetijas valstisko neatkarību, "bilde" ir pamainījusies: Krievijai atzinusi tādu teritoriju neatkarību, kuras apdzīvo lielākoties pašas pilsoņi. Jājautā, ar ko sliktāks par Abhāziju un Dienvidosetiju ir, teiksim, Kaļiņingradas apgabals, kas piedevām ir no "Lielās zemes" šķirts anklāvs? 85% tā 30 gadu nesasniegušo iedzīvotāju nekad nav bijuši pārējā Krievijā, toties labi zina, kas ir Vācija, Polija vai Lietuva. Iespējama kļūst ne reizi vien cilātā Ziemeļosetijas un Dienvidosetijas apvienošanās ideja. Neatkarīgajai Dienvidosetijas valstij varētu pievienoties Ziemeļosetija. Medvedeva dekrēti teorētiski paver Krievijas Federācijas subjektiem plašas iespējas. Tās varētu realizēt, ja Krievija būtu demokrātiska valsts. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka demokrātiskā valstī šādas iespējas nerastos, jo demokrātiskas valstis nemēdz vienpusēji atzīt kaimiņzemju provinces par neatkarīgām valstīm. Krievija droši vien varēs saglabāt militāro klātbūtni Abhāzijā un Dienvidosetijā. Tbilisi tuvumā. Tas arī viss. NATO tālāka paplašināšanās noritēs neatkarīgi no Krievijas. Jauna vieta pasaulē tomēr ir stipri liela maksa par savu reālo iespēju pārvērtēšanu, vēlamā uzskatīšanu par esošo.