Uzliekot ģimenes ārstiem par pienākumu laikus atpazīt šo diagnozi, jau tuvā nākotnē būtiski tiktu uzlabota daudzu tūkstošu cilvēku dzīves kvalitāte, bet valsts budžetam samazinātos lielās izmaksas, ko rada strauji augošais, laikus neārstēto inkontinences pacientu skaits.**Aizspriedumi un problēmas ignorēšana**
Latvijā, tāpat kā visā pasaulē, no urīna inkontinences cieš arvien vairāk cilvēku – mūsu valstī tie ir aptuveni 150 000 cilvēku, no tiem 60 000 ir ekonomiski aktīvā vecumā. 70-85% pacientu ir sievietes. Pilnīgu epidemioloģisko datu par problēmas apmēriem trūkst, jo ļoti liela daļa pacientu līdz speciālistam nemaz nenonāk. Iemesls tam ir ļoti bēdīgs – Latvijā, tāpat kā citās valstīs, urīna nesaturēšana joprojām ir tabu tēma ne tikai pacientu, bet arī primārās un sekundārās aprūpes ārstu vidū.
Itālijā veikts pētījums liecina, ka 63% sieviešu un 44% vīriešu, kas cieš no urīna nesaturēšanas, nemeklē palīdzību pie speciālista. Francijā, Polijā un Lielbritānijā veiktā ģimenes ārstu aptauja liecina - ārsti, kas nav droši par savu kompetenci urīna nesaturēšanas ārstēšanā, nesāk sarunu ar pacientu par šo tēmu un neiesaka arī citus speciālistus. Somijā veikts pētījums liecina, ka 44% sieviešu, kas cieš no jauktā inkontinences tipa vai pāraktīva urīnpūšļa, piedzīvo depresiju. Nav nekāda pamata apgalvot, ka Latvijā ar kritiski mazo veselības aprūpes finansējumu situācija urīna nesaturēšanas jomā būtu pacientiem labvēlīgāka.
Vienlaikus jāuzsver, ka mediķi visā pasaulē paredz - nākotnē gaidāms dramatisks saslimstības pieaugums. To veicinās gan straujā sabiedrības novecošanās, gan aptaukošanās epidēmija, kas ir liels inkontinences riska faktors, gan nelabvēlīga iedzimtība. Jau patlaban Eiropā ar urīna nesaturēšanu sirgst aptuveni 50% gados veco iedzīvotāju. Paredzams, ka inkontinence radīs arvien lielākas izmaksas valstu veselības aprūpes budžetiem, bet tas savukārt veicinās nepieciešamību pēc pārmaiņām veselības aprūpes pakalpojumos.
Risinājuma atslēga – zinošs ģimenes ārsts
Viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem, kāpēc pacienti Latvijā nevar saņemt adekvātu agrīnu risinājumu urīna nesaturēšanas problēmām, ir ne tikai nepietiekamais valsts finansējums diagnostikai un ārstēšanai, bet, tāpat kā citur pasaulē, arī ģimenes ārstu neinformētība un nepietiekamā komunikācija pacienta un ārsta starpā. Jo cilvēks vecāks, jo biežāk dominē viedoklis, ka inkontinences radītās neērtības var pieciest un tas nav trakākais, kas cilvēku var piemeklēt. Par tādu jēdzienu kā „dzīves kvalitāte” vispār tiek aizmirsts.
2006. gadā dibinātā biedrība Inko Centrs, kas darbojas ar mērķi Latvijā uzlabot inkontinences pacientu aprūpi, šo gadu laikā sniegusi bezmaksas konsultācijas 3500 cilvēkiem un 7000 pacientiem palīdzējusi ar padomu pa tālruni. Tāpēc ar pilnu atbildību varam teikt, ka inkontinences pacientu problēmas pārzinām visos sīkumos un ar savu lielo pieredzi varam līdzdarboties arī valsts veselības politikas pilnveidošanā.
Lai inkontinences problēmas risinātu pēc būtības, Inko Centrs uzskata, ka labākais ieteikums būtu papildināt patlaban Veselības ministrijā topošos ģimenes ārsta darba kvalitātes kritērijus ar punktu, kas ģimenes ārstam uzliek par pienākumu visiem pacientiem ar hroniski smagām saslimšanām un urīna nesaturēšanas risku, vismaz reizi gadā vai pusgadā uzdot jautājumu par iespējamiem inkontinences simptomiem un nepieciešamības gadījumā nosūtīt pacientu uz konsultāciju pie urologa vai uz Inko Centru.
Ģimenes ārsta praksēs arī ģimenes ārstu palīgi būtu jāiesaista pacientu izglītošanā par inkontinences cēloņiem, riskiem, profilaktiskiem pasākumiem (Kegela vingrojumi, urīnpūšļa treniņš), ārstēšanas metodēm, pakalpojumu pieejamību, iespēju saņemt palīdzību. Galvenā uzmanība būtu jāpievērš preventīviem pasākumiem, apzinot pacientu riska grupas - tās ir sievietes pēc dzemdībām, sievietes pēc 45 un vīrieši pēc 65 gadu vecuma, darbinieki ar lielu fiziski smaga darba slodzi, cukura diabēta pacienti u.c.
Ģimenes ārstu iesaistīšana inkontineces problēmas risināšanā sniegtu vairākus būtiskus tūlītējus ieguvumus:
Tiktu veicināta inkontinences kā veselības problēmas atpazīstamība un aktualizēta tās nozīme arī citu ārstu un speciālistu vidū;
Tiktu sākta savlaicīga saruna par inkontinenci ar riska grupas pacientiem, pirms slimība ir ielaista;
Pacientiem tiktu nodrošināta savlaicīga diagnostika;
Pacientiem un viņu tuviniekiem būtu pieejama daudz plašāka informācija par inkontinences jautājumiem, kā rezultātā uzlabotos pacientu dzīves kvalitāte;
Valsts budžetā samazinātos izmaksas par inkontinences pacientu ārstēšanu un aprūpi.