Šis jau ir otrais negadījums Latvijas alpīnisma vēsturē, kas saistīts ar šo kalnu, jo tieši pirms desmit gadiem tas gandrīz paņēma arī pieredzējušā alpīnista Jāņa Ventiņa biedra Vitālija Dūdeļa dzīvību. Pazudušos latviešu kalnā kāpējus meklē Gruzijas robežsargi un glābšanas dienesti, kuriem piektdien pievienosies arī pieci alpīnisti no Latvijas.
Grūtākais maršruts
Kā stāstīja O.Mirošņikovs, kāpšanai Ušbas kalnā ir divi maršruti — viens, vieglāks, no Krievijas puses un otrs, sarežģītāks, no Gruzijas reģiona Svanetijas. Kalns ir vidējas sarežģītības, mērot skalā no viens līdz seši, tas ir ceturtās kategorijas maršruts. Tūristiem līdzi bija rācijas, taču pirms viņu pazušanas pa rācijām trauksmes signāli neesot raidīti.
"Tas, cik ilgi trīs Latvijas alpīnisti izturēs esošo situāciju, ir atkarīgs ne tikai no viņu fiziskās sagatavotības, bet arī no emocionālā stāvokļa, jo cilvēks nonākot tādā situācijā krīt panikā," saka pieredzējušais alpīnists Jānis Ventiņš. Viņš stāsta, ka šajā kalnā alpīnistam ir jāpaļaujas tikai un vienīgi uz saviem spēkiem, jo glābšanas dienesti Gruzijas ziemeļu reģionā strādā kā pirms piecdesmit gadiem. "Glābšanas dienestā strādā saujiņa cilvēku, kuri paši riskē ar savām dzīvībām. Tur nav ne helikoptera, ne citas modernas glābšanas tehnikas," tā J.Ventiņš.
Viņam piekrīt arī kādreizējais Latvijas Alpīnisma savienības(LAS) prezidents un instruktors Kristaps Liepiņš, kurš saviem audzēkņiem kalnu neiesaka arī biežo sniega lavīnu un neprognozējamo laikapstākļu dēļ. Tādēļ cerība, ka trīs Latvijas alpīnisti ir izdzīvojuši, viņaprāt, ir minimālas. K.Liepiņš uzsver, ka kāpšana Ušbas kalnā ir izaicinājums pat pieredzējušiem kalnā kāpējiem, it īpaši, ja izvēlas kāpt pa tā saukto grūtāko maršrutu no Gruzijas, nevis Krievijas puses. Bīstamāko maršrutu izvēlējās arī trīs Latvijas alpīnisti, kurus jau vairāk nekā diennakti meklē Gruzijas glābšanas dienesti un robežsargi. Tādēļ viņš uzskata, ka cerība atrast Alpīnistu kluba Traverss pārstāvis Oļegs Mirošņikovs Dienai skaidro, ka visi kalnakāpēji bija ar četru gadu pieredzi un pietiekami sagatavoti, lai veiktu šo uzdevumu. Taču nav skaidras atbildes, pēc kādiem kritērijiem tiek izvērtēta kalnā kāpēja sagatavotība.
Apmācība un kontrole
Uz vienotas apmācības trūkumu norāda LAS prezidents Normunds Reinbergs. Viņš uzsver, ka savu spēku un prasmju izvērtēšana tiek atstāta paša alpīnista rokās. N. Reinbergs stāsta, ka atšķirībā no Krievijas, kurā kalnos kāpšana ir nopietns sporta veids, Latvijā nav nekādu noteiktumu, kas regulētu topošo alpīnistu apmācību. Netiek veikta uzskaite, kurā tiek izvērtētas alpīnista spējas, kā tas ir, piemēram, Krievijas alpīnistu nometnēs. Tur vēl joprojām pastāv kalnā kāpēju grāmatiņu sistēma, kurā sīki un smalki tiek uzskaitīts, kādās virsotnēs cilvēks ir bijis un uz tā pamata tiek izvērtēts, vai uzkāpšana konkrētajā virsotnē cilvēkam ir pa spēkam. LAS prezidents teic, ka šajās nometnēs gadās arī tā, ka pēdējā brīdi grupas vadītājs izlemj konkrēto cilvēku nepielaist pie kāpšanas šajā virsotnē. No valsts puses to regulēt nekādi nav iespējams, taču vajadzētu tomēr padomāt par vienotas topošo alpīnistu apmācības programmas ieviešanu, jo pagaidām tas tiek definēts kā neformālā pieaugušo izglītība, nevis sporta veids.
J.Ventiņš gan piebilst, ka kalnos kāpšana ir dzīves veids, nevis mirkļa aizraušanās vai tikai sporta veids, tādēļ arī cilvēkam ir jābūt sagatavotam grūtībām, ar kurām viņš kalnos saskarsies. Viņš uzskata, ka Latvijā trūkst labu instruktoru, kas jaunos entuziastus varētu pienācīgi apmācīt un sagatavot kāpšanai kalnos. Svarīgi, ka Latvijā nav kalnu, kuros iesācēji varētu trenēties. Ir tikai telpu apmācība, pēc kuras uzreiz jaunajiem alpīnistiem ir jāpierāda savas spējas augstākajās virsotnēs visā pasaulē, jo uz pauguriņiem ekspedīcijas iesācēju dēļ neviens neorganizēs. "Taču aizliegt kādam kāpt kalnā, pat, ja viņa fiziskā sagatavotība nav tik laba, neviens tāpat aizliegt nevar. Tā jau būtu viņa rīcības brīvības ierobežošana un cilvēktiesību pārkāpums, " saka J. Ventiņš.
J. Ventiņš saka, ka pēc traģiskajiem notikumiem pirms desmit gadiem, viņš vairāk nekad nav uzkāpis šajā virsotnē, lai gan klusībā tādu sapni vienmēr ir lolojis. " Ušba ir izaicinājums ne tikai iesācējiem, bet pat alpīnistiem ar desmit un divdesmit gadu stāžu. Par spīti tam, tā ir viena no skaistākajām vietā, kur es jelkad esmu bijis, " tā J. Ventiņš. Krievijas alpīnistu apvienības aprindās Ušbas kalns tiek dēvēts par Slepkavu un Rēgu kalnu, taču pieredzējušais krievu kalnā kāpējs Aleksejs Trubačeks raksta, ka ikvienam sevis cienošam alpīnistam kaut vienu reizi mūžā ir jāuzkāpj bīstamajā Ušbas kalna virsotnē
Latvijas alpīnisma melnāka lappuse
2003.gada 10.decembrī Latviju pāršalca sēru vēsts. Cenšoties iekarot Jaunzēlandes augstāko virsotni Kuka kalnu, bojā gāja četri mūsu valsts alpīnisti, arī Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris pieredzējušais kalnā kāpējs Teodors Ķirsis. Kuka kalns izrādījās liktenīgs arī T. Ķirša meitai Evijai un alpīnistiem Ilmāram Bernānam un Aivaram Prošenkovam.