Visas sistēmas varētu sadalīt divās kategorijās. Vienas ir nebūtiskas, nelielas, pagaidu sistēmas, un tās bieži tiek būvētas pēc iespējas ātrāk, vienkāršāk un reizēm pat bez budžeta. Tad, tāpat kā savā ikdienā, izmantojam visu, kas mums atrodas pa rokai.
Otras ir nopietnas būves, kā mājas. Kad ceļam lielu māju, kas būs viesnīca vai rūpnīca, tur tiek nopietni piestrādāts. Tiek izmantoti vairs ne tādi līdzekļi, ko mēs varam atrast pa rokai, bet rūpnieciskas metodes. Šodien tie produkti, kas ir maksas un kuru izstrādē ir ieguldīti ļoti lieli līdzekļi, un par kuriem tiek prasīta, varētu cerēt, taisnīga samaksa, ir ideāli piemēroti lielu sistēmu būvniecībai. Tur tādi amatnieciski ražojumi īsti labi neiederas.
Ja mēs runājam par lieliem uzņēmumiem, kuros ir simts un vairāk datoru, kas bieži vien ir izvietoti dažādās vietās, tur nav tāda jēdziena kā bezmaksas programmatūra. Vienmēr šī programmatūra kaut ko izmaksā - ieviešana, uzturēšana.
Mēs dzīvojam paradigmu maiņā, un īsti labu ilgtermiņa atbildi šajā jautājumā es zināšu pēc gadiem pieciem. Taču katrs no mums dzīvo šodien, un mēs mēģinām pieņemt lēmumus, balstoties uz savu intuīciju, zināšanām, pieredzi. Atvērtā pirmkoda risinājumi ir pieejami, daudziem no tiem ir pieejams atbalsts, tai skaitā, komerciāls, daudzi no tā būvē diezgan nopietnas sistēmas, un tam labs piemērs ir internets. Lielākā daļa no tā, ko mēs internetā lietojam, ir būvēta, izmantojot atvērtā koda tehnoloģijas. Tur var meklēt skaidrojumus un cēloņus, bet tas ir fakts.
Tāpat mēs varam atrast ikdienas vajadzībām labus produktus no atvērtā koda, un vairums no šiem produktiem ir labi piemēroti individuālai lietošanai - par to nav šaubu un par to katrs pats var pārliecināties. Tie arī neapšaubāmi labi strādā ar vienkāršiem dokumentiem. Sarežģītākiem, piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta deklarācijas, diemžēl izvēles iespējas ir mazas - tad ir jālieto tas produkts, ar ko tas ir radīts, piemēram, Microsoft Word formas.
Vēl viens aspekts, kam es ieteiktu pievērst uzmanību, tomēr ir tirgus. Tirgus zināmā mērā ir spogulis, kurš parāda, kas notiek brīvā pasaulē. Ja mēs redzam, ka privātā sektorā pērk šos produktus, tad tam ir kaut kāda jēga. Var, protams, runāt par tirgus inerci, bet es domāju, ka vairums privāto uzņēmumu grib garantijas un stabilitāti, un viņi redz, ka ražotāji, kas izstrādā komerciālos produktus, būvē ap tiem veselu sistēmu, rūpējas par to, lai jaunu versiju ieviešana nebūtu pilnīga nelaime. It kā visi saprot, ka varbūt varētu iztikt ar kaut kādiem bezmaksas risinājumiem, bet tomēr izvēlas maksas, jo tas dod garantiju un stabilitāti, mazāku atkarību no ieviesēja. Pretējā gadījumā visi privātuzņēmumi būtu vienkārši atteikušies no Microsoft un pārgājuši uz atvērtā koda risinājumiem. Tā nav tikai inerce. It īpaši šodien, kad taupa visi. Visi taupa!
Atvērtajam kodam nāk līdzi sava veida stereotips, ka tas ir sava veida ekstrēmu datorspeciālistu produkts un bez viņiem tas nespēj dzīvot. Daļā tā ir taisnība, daļā tā nav taisnība. Es personīgi esmu izvēlējies likt likmes uz Microsoft produktiem nākamos trīs gados, un šo trīs gadu laikā es vērošu, kas notiks tālāk. Es varu pamatot, kādēļ esmu tā darījis. Domāju, ka mēs ejam no tāda risinājuma, kur katrs savu klucīti taisa pats, uz tādu vairāk lego principu. Mēs paņemam pat lielas, gatavas sistēmas, tās savstarpēji savietojam, sakonfigurējam sev interesantā veidā un ātri uzbūvējam kādu risinājumu, kas ir balstīts uz jau gataviem ķieģeļiem. Šajā gadījumā ir svarīgi, lai šie ķieģeļi būtu kvalitatīvi.
Mēs vēl neesam nonākuši tik tālu, ka var uzņēmuma iekšējo sistēmu kā ar lego klucīšiem samest. Mēs tam tikai tuvojamies, bet es domāju, ka tas temps, ar kādu mēs tuvojamies, ir diezgan liels.
Otra lieta, kāpēc izvēlējos šādus risinājumus, ir labās prakses piemēri. Ja ražotājs veido savu produktu, viņš sniedz labu dokumentāciju, kā šo produktu pareizi lietot. Domāju, ka zināmā mērā norieta laiks ir tiem risinājumiem, kas balstījās uz IT speciālistu "inovatīviem" risinājumiem, kurus bieži vien bija grūti atkārtot, bet kas ļāva izspiest maksimālo. Mēs vairāk tuvojamies standartizācijai. IT attīstība ir novedusi līdz tam, ka mums uz galda stāv dators par vislētāko cenu, kas ir ļoti jaudīgs instruments, kurš pārsniedz ikdienā nepieciešamās vajadzības. Domāju, ka tas mums ļauj atteikties no tā, ka mēs no katra resursa vēlamies izspiest maksimumu, bet vairāk pāriet uz standartizāciju. Ja mēs izmantojam labās prakses piemērus, kas ir pārbaudīti lielos un mazos mērogos, dažādos griezumos, mums nav pamata domāt, ka tie nestrādās pie mums.
Mums ir dots instrumentārijs, ar kuru var informācijas sistēmas monitorēt, inventarizēt, automātiski mainīt. Monitorēšana ļauj preventīvi samazināt tās situācijas, kad pie mums iestājas reāla avārija. Inventarizācija ļauj mums automātiski apzināties, kas mums IT saimniecībā ir. Mēs nevis domājam, ka mums ir tāds serveris un uz tā ir tāda un tāda programmatūra, bet reizi par reizei to pārskatām. Automātiskā konfigurēšana ļauj virkni darbību izdarīt, pie nevienas no šīm iekārtām neejot klāt. Ja mēs izvēlamies nomainīt kādas programmas versiju, tad ir labi, ka to var izdarīt automātiski un attālināti.
Skatoties uz to visu kompleksi, mēs izvēlējāmies palikt pie Microsoft risinājumiem, jo tur ir nodrošināts viss šis spektrs. Lielos uzņēmumos, kur biroja programmatūru neizmanto individuālam darbam, bet kopā ar visu uzņēmuma informācijas sistēmu, ieviešanas izmaksas Microsoft risinājumiem var būt lētākas nekā atvērtā koda risinājumiem.
Ja runājam par valstiska mēroga ietaupījumiem, IT vadītāji neuzsver atvērtā vai komerciālā produkta priekšrocības. Mēs ejam to pašu ceļu, ko savos uzņēmumos - ar gala mērķi nonākt pie standartizētas sistēmas, ka katrs dators ir nevis unikāls, bet kā klons, līdzīgs simtiem citu datoru. Līdz ar to viņu apkalpošana kļūst daudz vienkāršāka. Tas ir kā Swedbank, kur 1200 datorus apkalpo seši cilvēki. Tas ir mērķis, uz kuru valstiskā mērogā vajadzētu tiekties.