Vilnis Heinrihsons: «pagaidām pacieties» situāciju nomaina «nemaz neceri»

Mums visiem ir jāmainās līdzi laikam un jāmeklē sava iekšējā pasaulīte. Radošajiem cilvēkiem ir vieglāk, arī citiem nav neiespējami atrast kādu mēŗki, hobiju. Diemžēl daudzi izvēlas pudeli, zālīti utt.

Es to zinu, tāpēc neesmu teicis, ka Vilnis glezno zirgus, bet tie viņam patīk, kā pateicu. Tam gan nav nozīmes, jo svarīgāks kas cits, proti nepatika pret kompromisu, kas traucē dzīvot, nespējot no kopromisa atteikties.

Visi Rīgas kuļturņiki kā apčurājušies skrēja un balsoja par to stulbo zosi...nu ir rezultāts viņas politikai( kaut gan Dālders arī nav neko gudrāks) ! Nav ko kuļturņikiem daudz gausties, saņem to, ko pelnījuši. Arī resnais Vērpe mužīgi resns nebūs. Padzīvoja grezi, nu pietiek! To fondu sen bija jālikvidē, jo ir īsta karmuška savējiem, tikai žēl, ka valdībā nav dūšas nevienam to izdarīt un tā tie rati turpina ripot uz nekurieni... Vilnim paldies par personīgo izjūtu izlikšanu publiskai apskatei. Citiem iet daudz grūtāk, bet viņi nemaz neraud, jo grezno dzīvi nekad nav baudījuši un nav šī atskaites punktā ar ko salīdzināt, kā Rīgas parazītiem. Pienāks brīdis, ka latvieši atgriezīsies pie zemes un tikai tie arī zdzīvos.

zirgu skices izkrāso Ivars, nevis Vilnis

Nav svarīgi, kas es esmu, bet svarīgi, ka es Tevi saprotu. Taču piebildīšu, ka Tu mēģini savienot pretrunas un tāpēc rezignācija ir neizbēgama. Paskat kā Aija un Juris Jurjāni. Tie nelauza galvu, jo ir spējuši apvienot praktisko ar ideālo, Tev vien varu ieteikt paraudzīties uz zirgiem, kas Tev tik ļoti tīk, un , pie viena, no viņiem esamības jēgu pamācīties.

Nabaga latvieši, tajā skaitā mākslinieki!:) Cietēji un bāreņi, varbūt esošajā situācijā arī jūsu vaina? Mākslinieki fanoja par par Demakovas megaprojektiem, skolotāji negribēja Šadurska ierosināto skolotāju apmaksu pēc kvalifikācijas, bet padomju laikā pierasto "uravņilovku", tādēļ nav skolotājiem normālas algas, nav bibliotekas, kuras vienkāršāks projekts varēja būt realizēts jau sen, pat Paulam nākusi apgaismība, ka kongresa namu var pārbūvēt par akustisko koncertzāli...

lai dzivo maksla. es ari esmu laimigs jo esmu gleznotajs

Kā nieres taukos tagad dzīvo un līdz mūža beigām dzīvos bijušie gleznotāji E.Vērpe un S.Krastiņa. E. Vērpe kā Kultūrkapitāla direktors caur fondu , piešķirdams finanses, pabalsta savas sievas S.Krastiņas privātos biznesiņus, atbalsta draugu biznesiņus, iekarto draugu bērnus darbā utt.. Tā kā nesakiet Heinrihsona kungs, ka mākslinieki dzīvo čābiski. Un šos divus augstākminētos pat ciena un no viņiem BAIDĀS, jo viņi sadala valsts naudu un veic citas varenas funkcijas. E.Vērpi pat pazīt nevar, cik no pārticīguma , greznas un cieņas pilnas dzīves apaļš kā rausis palicis, pie tam E.Vērpem ir saņemta mūža garantija, ka viņš visu mūžu Latvijā būs Kultūrkapitāla fonda direktors.

Nav tik vienkārši. Daudzi mākslinieki no sirds atbalstīja Helēnītes vērienu. Tas vēriens bija nepamatoti liels. Un ne vēriena vai mākslas dēļ, bet naudas dēļ, ko saņemtu savējie biznesa partneri. Es gribētu autora viedokli par kalpošanu divām mūzām - mākslai un ministrijai.

4. Kā vēlētājam man absolūti pietrūkst nopietnas, spēcīgas partijas, kas reāli, nevis deklaratīvi aizstāvētu darba ņēmēju tiesības. .................... Labs raksts. Šis 4.punkts ir tas kas Latvijai īpaši vajag, ja negrib lai te paliktu tukša vieta. Neba nu iebraucēji no Tambovas vai Moldovas strādās par grašiem.

Kaspja dziesmu Baigi gribas vecos laikus? ...baigi gribas, baigi gribas dzīvot mirt aiz bezcerības, tikai nejust vairs to kaunu, kas šo laiku sauc par jaunu. neticu, ka kāds no mums to vairs grib, bet tas jāsāk katram pašam ar sevi, diemžēl :)

Viesturam, cilvēks sabrūk no iekšienes, viss atkarīgs no tā, cik biezā slānī tevī ir šis "skaistums nāk no iekšām"; un tikai tas ir jākopj, tā ir tava barība, tava brīvība, kas tev neļauj pārvērsties par zombi; cilvēki to jūt instinktīvi, sen nav bijuši tik piepildīti simfoniskie koncerti, pat Doms kā pag. ziemu, cilvēki apmeklē dažādas mākslas studijas, paši organizējas interešu grupās, resp. VISS NOTIEK

_...«pagaidām pacieties» situācija, kuru pēdējā laikā nomainījušas «nemaz neceri» noskaņas. Kopš Latvijā iestājies kapitālisms, esmu mācījies pieņemt aksiomu – «viss maksā tik, cik tas maksā». Vienlaikus man kā skolotājam bijis jāmācās pieņemt piedevu, kam vārdā «tirgus prasībām atbilstīgs atalgojums». Apjausma, ka skolotāji nekotējas, ir motivējusi samazināt pedagoģiskās aktivitātes..._ ~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~ l joti skumji, taa tas ir pashlaik tachu ilgi tas nedrikst ta turpinaties.

Mēs visi balansējam uz realitātes un savas subjektīvas pasaules robežas (prātā nāk tikko redzētā Kristofera Nolana filma „Inception” vai latviskoti „Pirmsākums”), bet agri vai vēlu realitāte mūs modina ar skaudriem jautājumiem - kas mēs esam? Gleznotājs izklausās lepni; skolotājs ne tik ļoti. Kas piešķir šīm sociālajām lomām emocionālo nokrāsu? Mēs paši, sabiedrība, politiķi... Lai cik arī mēs būtu pašpietiekami vai paškritiski dzīvošanai mums nepieciešams iztikas minimums – cerība (ja gribat, ticība rītdienai). Kur ir tā robežā, kad krājkasīte tukša – tad kad mēs vairs neesam nekas (zvēri, kuri cīnās par izdzīvošanu). Mēs sabrūkam no iekšpuses. Zūd mūs pārliecības, morāles normas līdz paliek rēgi, kuri cīnās lai aizmirstu savus sapņus. Citi strādā kā nelabie, lai tikai viņu bērniem nezustu šī cerība. Citi sen atmetuši ar roku un tikai gaida galu dzīvi piepildot lētām izklaidēm. Kā lai mēs atgūstam cerību? Kad mēs sapratīsim to, ka katrs cilvēks ir jāciena jo ar savu klātesamību viņš pasauli padara tieši tādu kāda viņa ir. Ja nebūs zaudētāju, nebūs arī uzvarētāju! Un uzvarētāja pienākums ir cienīt zaudētāju, jo tas ir vienīgas kas zaudētājam liek turpināt cīnīties...(nu lomas jau varat salikt paši)

Es pievienojos šim viedoklim un parakstos zem katra vārda. Negleznoju,darbojos citā jomā, bet arī man ir sava pasaule,kurā varu dzīvot un kas man palīdz izdzīvot. Man arī ir svarīgi savu darbu darīt godīgi un labi, jo tas ir mans darbs un es par to atbildu tikai sev. Aicinu visus pievienoties šiem dzīves principiem!