Bez mājām

haa.. mana " viiramaate" no laikiem, kad straadaaju veikalaa un Tamaara meegjinaaja man iesmeereet savu deelu.. :) Zheel, ka vinjai taa ar to maaju sanaaca..

Tomēr darbs tika organizēts tā, ka pat čakls darītājs ļooti lielu darba dienas daļu strādāja tukšgaitā vai slaistījās. Nebeidzamās politinformācijas, piemēram, kur bija jāklausās, cik slikti dzīvot ir ASV. Sapulces par sociālistiskajām saistībām - cik svarīgi ir strādāt efektīvi, haha. Par rūpnīcām, kur mēneša pirmajā pusē strādnieki spēlē zoli, jo nav izejvielu, un pēdējā nedēļā pārguruši rauj divas maiņas pēc kārtas, arī vajadzētu atcerēties.

Nu, zini- ja Tavas mātes vai tēva vai cita ģimenes locekļa darbam "rezultāti izpalika" un viņi strādāja "ķeksīša pēc", tad neiedomājies lūdzu, ka tā darīja visi. Arī LPSR-ā bija pietekoši daudz cilvēku, kas kļuva par skolotājiem tāpēc, ka gribēja šo darbu darīt. Un strādāja pēc labākās sirdsapziņas.

Varbūt darbs ķeksīša pēc tika veikts liels, taču rezultāti izpalika. Strādājot ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, varēja redzēt zilus un zaļus brīnumus.Tikai toreiz, protams, par to presē nerakstīja.

Lai arī vērsies ar jautājumu pie Ditas... Maitas, kam ne grama nerūp bērni , laikam atrodas vienmēr un visur. Bet patiešām -LPSR tika veikts liels darbs , lai visi nepilngadīge apmeklētu skolu. Mana nelaiķe māmiņa savulaik strādāja par skolotāju un zinu, ka viņai bija pastiprināti jāstrādā ar kavētājiem, jāvazājās pie viņiem uz mājām utt. utml. . Pašai arī kādā 10.kl. bija iešāvusies galvā doma - pamest skolu. Protams, ka neatļāva. Grūti patekt, kā būtu bijis, ja pamestu. Bet tagad vismaz kaut vai par konkrēto faktu nežēlojos. Toreiz, protams, likās briesmīgs personas brīvības ierobežojums :-D DDDDDD

Ticu. Kāpēc Tu domā, ka ne?

Rejiet vien,rejiet!Jums tas ļoti piestāv!No sākuma,gan noslaukiet savus puņķainos degunus,lai par ko tādu varētu spriedelēt.

Ja jau PSRS bērni visi gāja skolā, tad kā nākas, ka Cēsu nepilngadīgo kolonijā mācīja arī pirmās trīs klases? Tur nebija neviena, kam mazāk par 15gadiem!

Naivā sieviete, mani vecāki PSRS dzīvokļu rindā nostāvēja 30 gadus un nedabūja neko!

Es arī PeSEReS atceros kā murgu. "Муж в могиле, сын в тюрьме," kā teica Ahmatova. Un tas skāra visus.

20:59, neraksti muļķības manā vietā, ja kas.

Zinu skaidri - lai kā būtu klājies pēdējos 20 gados (un ir klājies visādi, brīžiem pat uz spēku un cerības izsīkuma robežas), TUR, tajā PeSReSijā, es neesmu vēlējies atgriezties nevienu dienu. Ar visām tolaiku bezmaksas izglītībām un medicīnām. To bezjēdzības un "šis-murgs-nekad-nebeigsies" sajūtu nevaru pat pārstāstīt cilvēkam, kas nav to piedzīvojis.

Te mēs no dažiem komentētājiem (tādiem kā Dita) uzskatāmi redzam to, ko PSRS nodarījusi cilvēkiem, kā izskalojusi tiem smadzenes ar savu melu propagandu, ka cilvēks pat 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas vēl tiem meliem tic!... Protams, ka PSRS bija gan nežēlīgi noziegumi, gan trūkums un nabadzība, gan viss pārējais, tikai par to nedrīkstēja runāt! Bija viss tas pats, kas tagad, tikai pie visa klāt vēl cilvēka nebrīvība - gan pārvietošanās, gan runas un viedokļa izteikšanas nebrīvība.

vispar man bieži uznāk garīgs vājums un tad mani komenti pohaini.

Vienalga tagad ir labāk.