Man liekas lietderīgi vispirms tikt skaidrībā ar to, kāda ir jūsu versija par ministra atbildības lauku vispār. Pretējā gadījumā intervijas nereti izvēršas tā, ka ministrs norāda, ka vislabāk par to zinās valsts sekretārs, valsts kapitāldaļu turētājs, kādas iestādes vadītājs utt. Radot iespaidu, iespējams, kļūdainu, par atrunāšanos. Tātad – ko dara ministrs?
Pirmkārt, nevienai amatpersonai tas «cietais disks» nav bezizmēra. Līdz ar to ir svarīgi šajā "diskā" salikt lietas tā, lai atšķirtu nozīmīgāko no ne tik nozīmīgā. Ministra uzdevums ir pilnībā pārredzēt visu to lauku, kas ir viņa ministrijas pārraudzībā. Plus visu, kas ar to saistīts. Piemēram, man ir jāpārredz arī citu ministriju darbības lauks – man ir jāzina, ko dara Valsts ieņēmumu dienests, ko dara Valsts policija, Sociālās apdrošināšanas aģentūra, valsts pārvalde kopumā.
Izklausās burvīgi, tomēr iespaids nereti ir tāds, ka valsts pārvalde Latvijā – lai gan esam maza valsts – ir kaut kā pamanījusies tā sazaroties, kļūt tik daudzpakāpju, ka arī ministrs ar labu "cieto disku" nespēj atbildēt uz preses jautājumiem.
Ministra pienākums – ja viņš arī tajā konkrētajā brīdī nezina, kad viņam, kāpjot pa trepēm, piebāž mikrofonu pie deguna, kā to parasti dara kāds analītiskais raidījums, – īsi sakot, arī šādā gadījumā viņam ir jāsazinās ar attiecīgās nozares pārstāvi un jāprot dažu minūšu laikā koncentrētā veidā izzināt problēmu.
Kur, jūsuprāt, dzimst politika šajā valstī? Jo ir divas versijas: ka patiesībā ierēdņi nosaka dienaskārtību un otrādi – ka ierēdniecība ir "nolikta pie vietas".
Es domāju, ka laiki ir mainījušies – deviņdesmitajos gados, arī divtūkstošo gadu sākumā ierēdniecība vadīja politiķus, taču šī varētu būt otrā valdība, kurā ministri ir jau ar pilnīgi citu līmeni. Iemesls it kā ir ļoti vienkāršs: kad Straujuma kļuva par premjeri, parādījās prasība, ka ministram pašam ir jāziņo valdības sēdē par konkrēto jautājumu. Iepriekš pamatā bija tā, ka ziņo ierēdņi, savukārt ministri vajadzības gadījumā piedalās debatēs. Sākumā tā varēja likties kā pātaga, bet nu izrādījies, ka tas ir burkāns, jo ministri rezultātā ir tikai ieguvēji – viņi, ja vēlaties, ir spiesti iedziļināties katrā jautājumā, ko ierēdniecība gatavo. Pat ja tie ir piecdesmit jautājumi konkrētās sēdes darba kārtībā. Kučinskis ir noteicis tādu pašu kārtību.
Par pilnvaru sadalījumu starp Tieslietu ministriju un Valsts kanceleju. Dažbrīd liekas, ka ir zināma grūstīšanās – kurš par ko dod atzinumus un kura atzinums ir "smagāks".
Valdībā ir trīs "bargie soģi": Finanšu ministrija, no kuras ir obligātais atzinums, Tieslietu ministrija un Valsts kanceleja. Ja runājam par Valsts kanceleju, tās uzdevumi gluži nedublējas ar Tieslietu ministriju, kā tas bija agrāk. Tās uzdevums vairāk ir sekot tiem principiem, kuri būtu jāievēro valsts pārvaldē kopumā, sekot, lai neaugtu birokrātiskais aparāts, lai nedublētos funkcijas, kā arī nodrošināt premjera un valdības darbu.
Apsteidzošie regulējumi. Kad Latvijā kļūst aktuāla dilemma, par ko ir karstas diskusijas Rietumos, – indivīda privātās tiesības un sabiedrības kopējās intereses. Tam, protams, ir noteikts konteksts – terorisma risku pieaugums –, tomēr jautājums paliek. Ir leģitīmas tēzes no varas puses – ja sabiedrība vēlas, lai to aizsargā, varai ir nepieciešamas lielākas pilnvaras. Un tikpat leģitīmas ir pretenzijas pret privātuma, cilvēktiesību aizskārumu.
Tas jau ir aktuāli. Kaut vai minētajā gadījumā ar sejas aizsegu regulējumu. Mums anotācijā būs perfekti jānostrādā, lai argumentētu, ka šāds regulējums ir sabiedrības interesēs. Ja mēs to anotācijā precīzi nenoformulējam, mums ir lielas izredzes zaudēt gan Satversmes tiesā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Un tad mēs tieši nonākam pie tā, ka līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm nodrošina neatkarīga tiesa.
Tiesa? Bet kāda ir Tieslietu ministrijas nostāja? Piemēram, ASV nu iet vaļā tracis par FIB prasībām, lai Apple – es tagad vulgarizēšu – palielina tiesībsargu piekļuvi uzņēmuma produktu un pakalpojumu lietotāju datiem.
Tas gan nav īsti labs piemērs, jo ASV sistēmā tieslietu ministrs ir vienlaikus ģenerālprokurors. Eiropā ļoti tradicionāla ir ombudu sistēma. Ir nozaru ombudi, labi, Latvijā ir viens tiesībsargs kopumā, tomēr jebkurā gadījumā gan tiesībsargs, gan nevalstiskās organizācijas ir tie, kas palīdz valsts pārvaldei atrast šo līdzsvaru [starp indivīda un sabiedrības interesēm].
Sarunas sākumā minējāt, ka ministram ir jāredz viss lauks. Ja paveras uz publiskajām diskusijām, rodas iespaids, ka Latvijā nav mobilo telefonu un e-pasta. Prokuratūra māj VID virzienā un otrādi; notāri māj uz politikas veidotājiem un otrādi. Tajā pašā laikā ir visādas konsultatīvās padomes. Tātad – cik apmierināts esat ar nozares spēlētāju sadarbību?
Tā ir jāattīsta, tā ir jāattīsta. Kad pagājušajā gadu tūkstotī...
Labi skan.
... es trīs reizes biju tieslietu ministrs, tā vispār nebija attīstīta. Tagad mēs to attīstām. Mēs braucam uz VID, uz Konkurences padomi, uz Patērētāju tiesību aizsardzības centru, lai gan tie ir citu ministriju resori. Viens no jautājumiem, par ko es cenšos kolēģus pārliecināt, ir – ja indivīds tiesā uzvar valsti, nevajag par katru cenu tiesāties visās trijās instancēs. Tiesāšanās nav sports, it sevišķi, ja ir citas likumā noteiktas iespējas – vienošanās iespējas u. c. Nevajag tērēt valsts resursus un bendēt uzņēmējiem nervus. Tā, Māri, ir lieta, kas nāk visam līdzi, – sabiedrības vairākuma acīs tieslietu ministrs atbild par tiesiskumu valstī, un rezultātā viņam morāli ir jāatbild par resoriem, par kuriem viņam vispār nav nekādas teikšanas. Tieslietu ministram ir jāatbild par policiju, par Augstāko tiesu, par VID, par prokuratūru utt. No vienas puses, absurds. Cilvēkiem trūkst informācijas par valsts struktūru, kas kuram pakļauts. No otras puses, tas uzliek tieslietu ministram pienākumu būt aktīvākam sadarbībā ar šīm iestādēm.
Visu Māra Zandera sarunu ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču lasiet pirmdienas, 22. februāra laikrakstā Diena!