Vairāk ieklausīties to dziesmu vārdos, kuras dziedat, – tāds ir viens no kinorežisores Kristas Burānes jaunās dokumentāri muzikālās filmas Visi putni skaisti dzied mudinājumiem. Filmas, kuru var dēvēt arī par latviskās pasaules gala tuvošanās fiksāciju, turklāt šo galu tuvina nevis kāds ārējs ļauns spēks, bet mēs paši, īstermiņa ekonomisku interešu vārdā iznīcinot to vidi un tās Latvijas dabas vērtības, par kurām tik saviļņojoši dziedam Dziesmu svētkos. Filma šo latviskās identitātes dilemmu rāda, aplūkojot to dabas daļu, kas dzied līdzās mums, – piecu putnu sugu likteņus laikā, kad Latvijā arvien intensīvāka kļūst mežu izciršana, un vaicā: par ko mēs dziedāsim, kad Latvijā būs izzudusi pēdējā dzeltenā cielava, grieze, baltmugurdzenis, mežirbe un lauku cīrulis? Ar ko mēs tad dziesmās identificēsimies – ar hārvesteriem un cirvjiem?
Filmas Visi putni skaisti dzied pirmizrāde notiks 22. oktobrī pulksten 18.30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē. Filmas galvenais operators ir Mārtiņš Jansons, komponists – Jēkabs Nīmanis, viņa kompozīcijas dažādu koru izpildījumā atklāj ne tikai šo piecu putnu vietu latviešu mitoloģijā, bet arī to likteņus, kas šobrīd, kad mežu izciršana sasniegusi milzu apmērus, ir apdraudēti gan Latvijā, gan visā Eiropā.
Kāds ir tavs mērķis, veidojot šo un līdzīgas filmas un izrādes – ar mākslas spēku cīnīties pret dabas noplicināšanu, šobrīd – pret jaunāku un tievāku koku ciršanu?
Es ar mākslas spēku mēģinu radīt telpu un laiku, kurā cilvēkiem pārdomāt savas attiecības ar dabu un mēģināt ieraudzīt sevi kā dabas daļu, nevis tās kroni, centru vai dominējošo rasi.
To dominējošās rases apziņu tev būs grūti izsist laukā.
Man jau liekas, ja mēs runājam par latviešiem, tad varbūt nemaz tik grūti nevajadzētu būt, jo latvieša iekšējā sajūta ir tāda, ka viņš dabai ir tuvs. Kad mums vaicā, ko mēs šajā valstī novērtējam visvairāk, ļoti daudzi cilvēki atbild, ka tā ir daba.
Daba un valoda, vai ne?
Valoda pat mazāk izskan, bet daba kā kaut kas uzskatāms, kā tas, kas sniedz mierinājumu, kā tāds dzīvs organisms, kurā un ar kuru kopā mēs jūtamies labi. Mēs lepojamies ar to, ka lasām sēnes, zinām vēl koku nosaukumus vai pazīstam puķes pļavā, bet vienlaicīgi mūsu attieksmē pret dabu ir kaut kāda kognitīvā disonanse. It kā sakām, ka dabu mīlam, bet, no otras puses, esam gatavi viņu pakļaut nežēlīgai izsaimniekošanai. Ar šo filmu es mēģinu atgriezt cilvēka domāšanu tajā līmenī, kur mēs esam vienoti. Tad jau ir tikai jāatgādina, ka arī tajā folkloras materiālā, kuru, domājams, mēs joprojām vēl diezgan labi zinām – jo Dziesmu svētku tradīcija mums neļauj aizmirst dziesmas, kurās dziedam par dabu –, tas līmenis, kurā esam vienoti, ir dzīvi pulsējošs mūsos. Vienkārši ir jāpievērš uzmanība tam, ka tās dziesmas, kuras dziedam, ir par realitāti, kuru mēs iznīcinām. Un jāuzdod jautājums, vai mēs esam mierā ar šo situāciju vai tomēr gribam, lai tā realitāte, kas ir mūsu dziesmās, turpina dzīvot un liecināt par mums kā par latviešiem, kuri ir dabas daļa?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 17. - 23. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!