Nav jau nekas nepareizs ministra teiktajā, vienīgi mazliet pārsteidz tas, ka viņš faktiski atreferē iepriekšējo teju piecu ekonomikas ministru vīzijas un plānus par biznesa vides uzlabošanu un kā mantru atkārto politiķu mūžseno gaušanos par slikto un pārspīlēti birokrātiski represīvo valsts pārvaldi, kurai, pārfrāzējot ministra teikto, beidzot tomēr jāpagriežas ar seju pret nodokļu maksātāju. Ministrs arī akcentē daudzās šīs valdības ieceres, kuru īstenošana beidzot iekustināšot šo ierūsējušo spararatu, un mums visiem dzīve kļūs rožaināka.
Tomēr nepamet sajūta, ka teju puse no visa izklāstītā tā arī paliks vīziju un ieceru līmenī.
Taču runa nav tieši par ekonomikas, finanšu vai tieslietu ministriem un viņu vīzijām vai politisko piederību. Runa ir par traģisko nolemtības sajūtu, ka ikviena jauna valdība (kas patiesībā ir vien tie paši vecie vēži, tikai citās kulītēs) nevis stabili turpina iepriekšējās valdības iesāktos darbus, bet valsts tautsaimniecības stūrēšanu sāk tā, it kā mēs tikko būtu nodibinājuši valsti un mums vispār nekādas sistēmas nebūtu. Ir tikai normāli, ka katrs politiskais spēks, ticis pie varas, cenšas īstenot tieši savu īpašo valsts vadīšanas veidu, taču ir absolūti nenormāli, ja netiek nodrošināts sistemātisks tautsaimniecības attīstības mehānisms, kas ģenerālajās līnijās būtu nemainīgs, konsekvents un tendēts un valsts attīstību, nevis turpinātu veģetēšanu ES provinces valstiņas līmenī. Ir pilnīgi vienalga, vai cementu mājas mūrēšanai pieved ar zaļu, zilu vai dzeltenu ķerru. Tā ir gaumes lieta. Taču svarīgākais šajā procesā ir darbība – nevis vizināties ar tukšu ķerru, bet radīt pievienoto vērtību – atvest cementu. Lepni stāvēt pakalnā un zīmēt vīzijas ir skaisti, bet diezgan bezjēdzīgi un savā ziņā arī bīstami.
reptilis
Vizionārs