Savukārt, ja tiek pieteiktas kandidatūras izpildvarai, publikas ieguvumi ir vairāki. Galvenais - priekšvēlēšanu debates par konkrētām nozarēm kļūst saturīgākas. Piemēram, ja partija, kuras pārstāvis jau ieņem ministra posteni, deklarē, ka šī cilvēka kandidatūru uztur arī tālāk, tas nozīmē, ka konkrētā ministra darbs partiju apmierina, un vēlētāji var izdarīt secinājumus. Savukārt, ja runa ir par partijas kandidātu ministra postenim, kas šobrīd ir cita politiskā spēka pārziņā, arī labi - prese un vēlētāji saprot, no kā prasīt redzējuma izklāstu. Jo ir diezgan bezcerīgi, ka saraksta 3-4 līderiem prasa (ar pilnīgi leģitīmu interesi) gan par nodokļiem un pašvaldībām, gan par medicīnu un aizsardzību. Saraksta līderis tad spēj vien puslīdz korekti atstāstīt savas partijas programmu, kas auditoriju vairākumā gadījumu neapmierina.Tas pats, protams, attiecas uz premjera amata kandidātiem. Un, lūdzu, iztiksim bez ierastajām atrunām par noslēpumainajiem un bezgala garajiem "rezervistu soliņiem" - prakse liecina par pretējo. Savukārt nav nekāds kauns, ja partija atzīst, ka kādā nozarē tai pārliecinoša piedāvājuma nav, un tā labāk paklusē, nevis bārsta frāzes.Partijas var iebilst, ka tām kandidāti ministru posteņiem gan ir, bet šie cilvēki nevēlas, lai viņus "aplej ar samazgām". Ja runa ir par situāciju, kad kandidāts uz ministra amatu parlamenta vēlēšanās kā deputāta kandidāts nepiedalās, lai gudrāki ļaudis un pašas partijas lemj, vai tas ir pareizi. Ja tomēr paliekam pie šāda modeļa, vienalga ir iemesli "neturēt sveci zem pūra". Pirmkārt, ciniski sakot, ja šis cilvēks beigu beigās kļūs par ministru, viņš vienalga uzzinās par sevi daudz jauna, ar to vienkārši jāsamierinās. Otrkārt, un tas ir būtiskāk, nav labi, ja ministra amata kandidāts it kā kautrējas sevi asociēt ar konkrēto partiju. Ir jau bijusi nelāga pieredze, kad šāds ministrs sāk konfliktēt ar viņu virzījušo partiju, sagādā dažādus "pārsteigumus", un beigās zaudētājs ir gan nozare, gan partija. Ja partija nav grūtgalvīši, tā neprasīs, lai šāds jaunpienācējs publiski zvēr, ka piekrīt simtprocentīgi visam, ko organizācija ir darījusi un deklarē.Visbeidzot - pat ja partija X konkrēto ministra portfeli neiegūst, kandidāta parādīšanās ir noderīga, jo presei (līdz ar to sabiedrībai) vēlāk ir alternatīva viedokļa paudējs. Ir jau mazliet apnicis, ka daļā nozaru viedokļus tradicionāli pauž ministrs un vairākumā gadījumu ar viņu konfliktējošas nozares organizācijas. Papildu skatījums būtu apsveicams.
Zanders: Ministru kandidātus - studijā!
Publiskajā telpā sākušas parādīties pirmās versijas par partiju sarakstu līderiem Saeimas vēlēšanās šoruden. Noderīga informācija, tomēr vēl labāk būtu, ja partijas tuvākā mēneša - divu laikā sabiedrību informētu arī par savu piedāvājumu personāliju līmenī izpildvarai (jaunajā valdībā).Proti, diezgan viegli var iedomāties situāciju, ka partija X kā savu sarakstu "vilcējus" izvirza atpazīstamus un - arī tā gadās - adekvātus ļaudis, bet pēc ievēlēšanas izrādās, ka viņu intereses lielā mērā ir līdzīgas, viņi cenšas strādāt ar tām pašām tēmām, savukārt citi jautājumu loki paliek nenosegti, un, rupji sakot, partijai X par tiem nav ko teikt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.