Gan tādēļ, ka tā būtu nevajadzīga "vietas ierādīšana" koalīcijas partnerim, kurš gribēs atriebties, gan tādēļ, ka, ja kaut kas Koļegovai dažādā nozīmē samisēsies, Vienotībai būs no politiskās loģikas viedokļa visas tiesības samisēšanos maksimāli izlietot savā labā. Ja Koļegovas kandidatūra tomēr tiks atsaukta, tad, lai ar cik pareizi skanošiem vārdiem tas tiks pamatots, lēmumu par viņas izvirzīšanu nevarēs pārvērst par neko daudz nenozīmējošu improvizāciju.
Līdz šim dažādu pārspriedumu centrā bijusi pati kandidātes personība, tomēr mani personīgi ne mazāk interesē, kas notiek ar valdošās partijas prognozēšanas spējām. Vai to, ka VID nākamo vadītāju publika vērtē jo īpaši prasīgi, ja vēlaties, pat piekasīgi, varēja paredzēt? Varēja. Vai to, ka Vienotībai, ņemot vērā tās ilgstošo kontroli pār VID, jautājums izraisa pastiprinātu interesi, ja vēlaties, nervozitāti, varēja prognozēt? Varēja. Tad kas par lietu? Nonākšana premjera partijas statusā sakāpusi kādam galvā? Varbūt politiskā spēka neformālais līderis kaut kādu iemeslu dēļ nav konkrētajā jautājumā visu "salicis pa plauktiņiem", un nu izrādās, ka bez viņa ZZS cilvēki sāk rīkoties juceklīgi un neizdomājot visus gājienus uz priekšu? Pati nepieciešamība uzdot šos jautājumus neko labu ZZS nevēsta.
Ir gan vēl jautājums/versija, kas nevēsta neko labu mūsu varas sistēmai vispār... Varbūt, par spīti visiem ES un NATO kruzuļiem, varas hierarhija Latvijā ir izkārtota tā, ka pilnvērtīgi "pirmais puisis ciemā" – lai kādi posteņi valdībā tev kā partijai ir – tu vari būt tikai tad, ja nepārprotami kontrolē t. s. spēka struktūras? Jo šīs spēka struktūras ir absolūti nepieciešams instruments? Jo arī divdesmit piecus gadus pēc neatkarības atgūšanas t. s. politikas saturs ir atkarīgs ne tik daudz no tavām idejām, bet no tā, cik cieši tu savu konkurentu vari turēt aiz kādas ķermeņa daļas un vajadzības gadījumā sabojāt viņam dzīvi?