Ir pienācis brīdis, kad visiem satiksmes drošībā iesaistītajiem – gan valsts un pašvaldību amatpersonām, gan nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, gan drošas braukšanas un satiksmes attīstības ekspertiem būtu kopīgi jāizvērtē mūsu valstī notikušais un jāizstrādā turpmākie uzdevumi, lai mazinātu līdzīgu nelaimju riskus. Katram no šiem notikumiem ir savas individuālās detaļas, tomēr ir arī vienojošie atslēgas vārdi, kā ātrums, slikta redzamība, atstarotāju trūkums un citi. Balstoties uz tiem, svarīgākais uzdevums ir meklēt kopējos risinājumus, lai tāds asiņainais rudens vairs neatkārtotos.
Policija uzskata, ka izšķirošie avāriju iemesli ir ātrums un pārgalvība. Nav noliedzams, tomēr jāatzīst, ka šobrīd izskan retorika, kas visus autovadītājus saliek vienā maisā, kā potenciālos satiksmes noteikumu pārkāpējus. Mūsu pieredze un statistika liecina, ka absolūtais vairākums autovadītāju ievēro satiksmes noteikumus un brauc atbilstoši situācijai. Pārgalvība un bezatbildība pie stūres ir raksturīga nelielam braucēju skaitam, pret kuriem tad arī jāvērš pieejamie likumdošanas instrumenti. Visatļautības un vienaldzības sajūtu gan pret sevi, gan citiem satiksmes dalībniekiem, viņu veselību un pat dzīvību izraisa trula pārliecība, ka nekas jau nenotiks, nelaimes notiek tikai ar citiem. Kā gan citādi var skaidrot autovadītāja rīcību Skrīveros, braucot nakts laikā ar 170 km/h, mašīnā, kurā vēl ir sieva un bērns. Kā, lai pamato ātruma izvēli citā traģēdijā uz Jūrmalas gatves, ja pēc sadursmes auto motors turpina lidojumu, atdalījies no pašas automašīnas.
Kopš fotoradaru seriāla pirmās sezonas beigām ātruma kontrolē uz ceļiem ir izveidojies pārejas posms. Diemžēl iepriekšējā fotoradaru ieviešanas ideja tika diskreditēta ar neslēpto peļņas kāri, klaji ignorējot uzdevumu stiprināt satiksmes drošību. Tomēr zināmu ietekmi uz ļaunprātīgajiem ātruma pārkāpējiem tas atstāja. Šobrīd šie ātruma pārkāpēji dažkārt jūtas nesodāmi, lai gan tieši ceļu policista spēkos ir ar visu likuma bardzību vērsties pret tādu satiksmes noteikumu pārkāpēju, kurš apdraud citus satiksmes dalībniekus un ir kļuvis par potenciālu slepkavu. Tieši soda neizbēgamība, nevis tā apjoms ir svarīgākais iemesls, kas mazina vēlmi pārkāpt ātruma ierobežojumus un citus noteikumus.
Fakts, ka lielāka daļa traģēdiju, kurās iesaistīti gājēji, notika diennakts tumšajā laikā un ka šie gājēji nebija redzami, apliecina, nepieciešamību katru gadu atgādināt par nepieciešamību valkāt atstarotājus un īpašās vestes vai izmantot lukturus. Ja policija ir izdalījusi 2 miljonus atstarotāju, varbūt nepieciešami četri miljoni? Saņemot atstarotāju, gājējam tas steidzami jāpiestiprina pie apģērba nevis mājās jāizmanto kā suvenīrs vai spēļu lieta bērniem. Apbrīnojami ātri daži no mums aizmirst, ka nāvi var novērst ar nieka atstarotāju.
Tomēr nav godīgi uzlikt visu atbildību tikai pašiem gājējiem. Jāturpina apgaismoto un regulējamo gājēju pāreju izveide vietās, kur tās ir slikti saskatāmas. Tāpat jābūvē gājēju tilti un pazemes pārejas, lai brauktuvi varētu šķērsot droši un bez riska. Avāriju iemesls bieži ir arī sliktā ceļu kvalitāte un neatbilstošā infrastruktūra, tādēļ jāpanāk, ka viss par degvielu samaksātais akcīzes nodoklis, tiek nodots ceļu remontam, bet visas soda naudas par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem ir jāparedz satiksmes drošības uzlabošanai. Un, protams, katru gadu, it īpaši rudenī, jāturpina informatīvas kampaņas, atgādinot gan par nepiemērota ātruma, gan atstarotāju trūkuma riskiem.
Asiņainā novembra notikumi neapšaubāmi ir iemesls, lai valsts un pašvaldību institūcijas kopā arī nevalstiskajām organizācijām turpinātu strādāt, iesaistot līdzcilvēkus kopīgās rūpēs par satiksmes drošību, ar mērķi pasargāt līdzcilvēkus no nāves uz ceļa.