Kā izdodas tik daudz smaidīt?!

Te tā dzīve arī beidzas

Ar Antru Ozoliņu tiekamies Kauguros Nometņu ielā, kur kopš augusta viņa atvērusi savu šūšanas darbnīcu. Pirmdienas rītā, kad satiekoties malkojam kafiju, klientes jau nāk viena pēc otras, ik pa laikam pārtraucot mūsu sarunu. Apvaicāties, kā klājas, ienāk arī Antras pirmā darba devēja, kopš viņa atgriezās Latvijā - no tās pašas šūšanas darbnīcas, kur pērn oktobrī Antra tikai iejautājās par darba iespējām.

Bet mēs ar Antru sarunu sākam par tālajiem 90. gadiem, kad viņas ģimene vēl darbojusies savā zemnieku saimniecībā pie Kandavas. "Pūrē mums bija lauki, 20 hektāru zemes, govis, saimniecība. Vecaistēvs sāka nodarboties ar graudiem, gribēja to darīt kā vecos laikos un Zviedrijā nopirka veco laiku kuļmašīnu, mēģināja siet kūlīšus... Augusts Brigmanis to kuļmašīnu vēlāk nopirka. Man toreiz kā padsmitniecei tās lietas īpaši neinteresēja, es mācījos skolā, Rīgā," stāsta Antra, viņa turpina: "Tagad šķiet – kaut man būtu lauki! Bet tolaik laiki mainījās, es izmācījos par šuvēju, Jelgavā šuvu pat mēbeles, ādas dīvānus. Tā bija laba pieredze. Taču algas mazas, par dzīvokli samaksāt nevar un vispār – kas tā par dzīvi? Taču par savu biznesu toreiz man vispār nebija domu. Pat prātā neienāca."

Antra Latviju pameta 2005. gadā, šūšanas pakalpojumu nozari jau bija skārusi krīze. Vispirms uz Angliju braukt aicinājusi Antras draudzene, kura tajā valstī jau strādāja. Lasīja zemenes un ar situāciju bija apmierināta. "Kā tas viss notiks? Ko es tur darīšu? Un man mājās paliek bērns! Taču es esmu drosmīga, gatava pārmaiņām jebkurā laikā," sevi raksturo Antra.

Vispirms gan uz Angliju aizbraucis viņas toreizējais dzīvesbiedrs. Vīrietim vieglāk, lai brauc – tolaik spriedusi Antra. Taču dzīvesbiedram sākotnēji īsti nav veicies, gan ar nokļūšanu galapunktā Hullā, gan ar pirmajām daudziemītnieku mājā pavadītajām izjūtām. "Viņš man zvanīja un teica, cik ļoti grib mājās. Es teicu – nē, pacieties, es tūlīt braukšu uz turieni! Un tad uz Angliju ar draudzeni lidoju es. Ielidojām vēlā naktī, ar autobusu iebraucām pilsētā – ielās neviena cilvēka, tikai vējš! Kur esam atbraukušas?!" par tā laika izjūtām tagad smej Antra. Viņa sirsnīgi smejas arī par to, kā pilnībā bez angļu valodas zināšanām ar draudzeni gājušas uz banku atvērt kontu – bet viss noticis, kontu atvērušas.

Antra atceras arī savas sajūtas pirmajā darba vietā zivju rūpnīcā: "Draudzene bija no tām, kura vienmēr staigā augstpapēžu kurpēs un kostīmiņos. Iegādājām cehā – viss smirds, auksts. Mums iedeva baltos kombinezonus, cepurīti un milzīgus gumijas zābakus. To visu uzvelkam, stāvam un domājam: nu, viss, te arī mūsu dzīve beidzas... Pēc tam jau nevarējām vien nobrīnīties, kā tie angļi te visu mūžu strādā, kāpēc neko nemaina? Bet kādam jau ir jāstrādā arī zivju cehā."

Pēc trim gadiem Antra sākusi iekšēji spuroties, izdomājusi, ka jāiet mācīties valodu kursos. Taču tad bija jākavē darbs un priekšniecībai tas nepatika: vai nu darbs, vai koledža. Antra lēma par labu koledžai. Un atkal palika bez nekā. Taču drīz dabūjusi citu, labāku darbu, viņa ir strādājusi dažādās fabrikās. Koledžā gan nomācījusies tikai mēnesi, taču angļu valodu Antra tagad pārvalda, gramatiku pat labāk, nekā valodu mutiski.

Nav ko vilkt mugurā

Savu - šūšanas biznesu pirms gadiem desmit Antra uzsākusi, kā pati teic: "Tāpēc, ka nebija, ko mugurā vilkt. Izstaigāju visus iespējamos veikalus un nekas no tur pieejamajām drēbēm man nepatika. Anglietes augstpapēžu kurpēs nestaigā un mēdz vilkt mugurā maisveidīgas drēbes, ja salīdzinām ar Latvijas sievietēm." Vispirms gan viņa devusies pirkt kādu no šūšanas darbnīcām, kas tika reklamēta pārdošanai. Antra atceras: "Bet man taču nav tādas naudas, lai pirktu! Bet aizgāju ar stāju, ka to darbnīcu pirkšu. Tā bija samērā nolaista, visur mētājās lupatu kaudzes, bet klienti jau bija iestrādāti. Nācās atzīties, ka man naudas nav," smej Antra, kura notikumu gaitā turpmāk šajā darbnīcā strādājusi kā šuvēja.

Darījums nenotika un nākamo divu gadu laikā darbnīca arī netika pārdota, līdz Antra tomēr finansiāli sadūšojusies biznesu pārņemt. "Es zināju, ka darbnīcu nopirkšu, tikai kā nopirkšu – to nezināju. Kad darījums notika, līgumi tika noslēgti un veikals bija mans, atceros, stāvēju un nespēju aptvert, ka tas ir mans. Ko tagad darīšu? Bet nepaspēju vien attapties, kad sāka iet arvien labāk. Citreiz strādāju līdz 12 stundām dienā, nespēju pagūt veikt visus pasūtījumus, tad pieņēmu darbā šuvēju," stāsta Antra.

Galvenās klientes bijušas angļu dāmas, taču arī kungi, kam jāpāršuj nopirktās drēbes. Antra stāsta par Anglijā raksturīgajām izpārdošanām, kur drēbes tiek sapirktas kalniem, tikai pēc tam šķirojot – der, neder un vai vispār patīk un vajag. "Tā arī veidojas tekstila atkritumi. Tai ātrumā uz akcijām ķerot un grābjot drēbes, atlaižu laikā veikalos paveras šausmīga aina. Pērk kvantumā. Latvietes jau nāk uz veikalu un sev kleitu pērk pārdomāti, izsverot pirkuma nepieciešamību,’" atšķirības raksturo Antra. Pakāpeniski viņas bizness izaudzis līdz trim darbnīcām, taču laika gaitā atkal sarucis līdz vienai - nav bijis pietiekami profesionālu šuvēju, kuras algot darbam. Antra pamato: "Pa visiem gadiem man bija tikai viena īsti profesionāla, perfekta šuvēja, uz kuru varēju paļauties - atlidot uz mēnesi uz Latviju un zināt, ka viss būs kārtībā. Viņai savu biznesu arī novēlēju."
 

Laimīga nokavēt lidmašīnu

Antrai daudzi vaicājuši – kas pietrūcis Anglijā, kāpēc atgriezusies Latvijā? "Nekā nepietrūka. Kādus desmit gadus, kad atlidoju uz Latviju un tad lidoju atpakaļ, jutos tā, ka mājas ir tur. Bet pēdējo trīs četru gadu laikā sāku just, ka kaut kā pietrūkst, lai gan it kā viss ir, kas vajadzīgs. Arī kā sieviete varēju tērēt bez ierobežojumiem, piemēram, vizītēm pie skaistumkopšanas speciālistiem," stāsta Antra, viņa turpina: "Pirms pāris gadiem noīrēju dzīvokli Jūrmalā, Kauguros. Sāku aizvien biežāk braukāt uz Latviju un ar katru reizi kļuva grūtāk aizlidot atpakaļ. Reiz nokavēju lidmašīnu un biju tik laimīga! Un tad sapratu, ka svešā valstī vairs nevaru gūt piepildījumu. Puse no manis bija te, puse tur. Un tagad, kad esmu atgriezusies ar visām mantām, ar visām šujmašīnām – protams, ir grūti. Nav viegli. Taču pirmais pusgads pagāja tādā kā eiforijā. Ar mammu par katru sīkumu priecājamies. Tie, kuri nav pamēģinājuši aizbraukt prom no Latvijas, iespējams, visus šos sīkums nemaz neredz.

Te pat debesis šķiet skaistākas! To var ieraudzīt tikai tad, kad esi pabijis tur, ārā."

Antra novērojusi – Latvijā šūšanas pakalpojumu bizness gan mazliet atšķiras. Te šuvējas saņem procentus par padarīto, Anglijā savām darbiniecēm maksājusi septiņus, astoņus eiro stundā. "Šeit man ir vieglāk, jo ir pareizi maksāt par padarīto. Lai nopelnītu, ir taču jāstrādā. Te esmu jau ieguvusi savus klientus, jo šajā jomā ir līdzīgi kā ar friziera izvēli – daudz ko nosaka simpātijas, arī attieksme pret klientiem. Un attieksme pret klientiem man radusies, balstoties uz pieredzi Anglijā. Vienalga, vai tas būs veikals, frizētava vai šūšanas darbnīca, ir svarīgi, kā tu ar cilvēkiem komunicē un pasniedz sevi. Reiz man viena kliente vaicāja: "Kas ir tas, kas liek smaidīt cilvēkiem, kas bijuši un atgriezušies no ārzemēm? Antra, kas tev liek smaidīt?" Bet uzsmaidīt taču ir normāli! Šeit pietrūkst pozitīvisma."

Latvijā Antra jau ir adoptējusi suni – melnu skaistuli, kura reiz aukstā laikā nākusi līdzi pa mežu. Vietnē Facebook Antra ievietojusi ziņu, lai meklētu saimniekus, bet izrādījies, ka sunenei it kā saimnieki ir, viņa dzīvojot kādā teritorijā, kur suņu meitenei tikai atvēlēta vientuļa būda un ēdamais. "Tāds suns nevar viens pats sēdēt būdā, viņam vajag mājas! Tagad sune ir princese, viņa guļ gultā un bez manis mājās pat neēd, gaida, kad ēdīsim kopā," plati pasmaida Antra.

Viņai ir arī vēl kāds plāns – jaunā sieviete nolēmusi, ka turpmāk viņa grib dzīvot laukos. Stāsts gan ir līdzīgs - māja jau noskatīta un kaut kad Antra to nopirks. Un, protams, ir arī iecere pilnveidot biznesu: "Pašlaik es nezinu, kā to izdarīšu, bet vēlos vienā nišā zem viena jumta apvienot dažādus sievietēm aktuālus pakalpojumus. Atceraties, kā bija kādreiz, kad vienā ēkā atradās šuvējs, kurpnieks, frizieris, kur mūsdienās varētu veikt arī skaistumkopšanas pakalpojumus. Tāds sapnis man bija jau Anglijā. Birokrātija te gan ir milzīga, bet cīnīšos." Un vēl Antra piebilst: "Domāju, daudzi emigranti brauks atpakaļ. Agri vai vēlu katram pienāk tāds brīdis, kad gribas atgriezties. Pat ja tagad šķiet, ka nekad nebrauks atpakaļ."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Kā izdodas tik daudz smaidīt?! saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.