Kultūra ikvienam skolēnam

Šis projekts ir viena no tādām bedrēm, kur pazūd nauda. Apmēram 4 miljoni gadā. Naudas bedres ir visās nozarēs, arī kultūras nozarē. Atliek paskatīties, kā tas pats VKKF finansē radošo ceļojumus, atliek atcerēties bēdīgākos 100gades pasākumu piemērus (Gaismas raksti, Šipkēvica un Vēberes šedevrs pie Nac.Bibl., kas arī starp citu ir piemineklis ciniskai šķērdēšanai). Vesela paaudze nepameta Latviju tāpēc, ka kultūru par maz finansēja. Pameta tāpēc, ka pārāk žņaudza ar nodokļiem, lai celtu, piemēram, to pašu tā brīža Latvijas apstākļiem nepaceļami dārgo Nac.Bibl. Pat strādnieki tur nenopelnīja (daudziem galvenās firmas apakšuzņēmēju apakšuzņēmējs n-tajā pakāpē vēl aizvien algu nav samaksājis, da i negaida jau tie puiši vairs, sen jau ārzemēs un atpakaļ neskatās), tikai lielie, partijām pietuvinātie dūži, kā izrādās, kartelis.

Vēl saprastu, ja ar šādu degsmi cīnītos pret naudas izšķērdēšanu visādiem konsultantiem, aģentūrām, deleģēšanām un fondiem, bet ne jau iebilstot pret skolēnu kultūrizglītību, kas, tai skaitā, veic gan integrāciju, gan audzina piederību un patriotismu, gan iepūš jaunu elpu kultūras iestādēs. Rakstu tādēļ, ka mana pieredze ir tikai pozitīva. Ja pirms projekta ekskursiju mērķis pārsvarā bija ražotnes, tad tagad tās ir papildus 2-3 ekskursijas mācību gadā uz muzejiem pa visu Latviju, vienā ekskursijā tiek apskatīti vairāki kultūras objekti.

Es vēlreiz atkārtoju: projekts ir dārgs, haotisks un bezmērķīgs. Viss ir atkarīgs no skolotāju un skolu direktoru godaprāta. Var aizvest bērnus uz muzeju vai teātri, bet var peizvanīt Skolas somas koordinatoram un dabūt atļauju finansējumu izmantot tam, ka uz skolu atnāk vietējās mazpilsētas folkloras kopa (kas jau tā visiem apnikusi visos pilsēteles svētkos un pasākumos), pusstundu kaut ko pačīgā un paņem naudu. Tā arī notiek. Tie ir reāli gadījumi. Vai tas nozīmē, ka tas bērns PIRMO REIZI ir baudījis kultūru? Projektam jēga būtu tad, ja būtu 12 pasākumi, kas speciāli izveidoti, katrai klasei viens un visi Latvijas bērni tos apmeklētu. Tagad tā ir bezjēdzīga naudas pļundurēšana apstākļos, kas valsti turpina pamest medmāsas un viņu algām, redz, neatrodas nauda.

Nesaprotu negatīvismu un noliegumu, kā arī pieķeršanos atsevišķiem neveiksmīgiem piemēriem, aiz tā pazaudējot būtību. Skolas somas projekts ir viens no visdemokrātiskākajiem un plašākajiem ieguldījumiem bērnu izglītībā. Daudziem bērniem tā var būt vienīgā iespēja baudīt kultūru klātienē, tas ir veids kā ieinteresēt, iemācīt apmeklēt, tā ir arī patiesa integrācija... No otras puses - ir arī stimuls un atbalsts kultūras radītājiem.

Tiešām nezinu, ko jūs nezināt un kāpēc nelietojat iespēju iepazīties ar Skolas somas finansējumtiesīgajiem projektiem viņu mājaslapā pieejamajās ekseļa tabulās. Tās, protams, ir neprofesionāli un pavirši veidotas, bet tur kā viens no Skolas somas pasākumiem ir arī saldējuma ražotnes ceha apmklējums. Problēma ir milzīgā amplitūde starp ļoti kvalitatīviem kultūras piedāvājumiem un kaut kādiem saldējumu cehiem, Siguldas spieķu darbnīcām utt. Problēma ir arī tā, ka nav skaidras idejas. Piemēram, nav skaidrs, vai ideja ir izvest bērnu ārpus sava sociālā geto. It kā jā. Tā vismaz Melbārde sacīja. Tajā pašā laikā jebkura skola var piezvanīt Skolas somas vietējam koordinatoram, ar kura mutisku atļauju pietiek, piemēram, lai Skolas somas naudu Gulbenes skolā piešķirtu vietējam folkloras ansamblim, kas atnāk uz skolu un stundu laikā pusstundu kaut ko uzspēlē. Un tad rodas netaisnība: labas Rīgas skolas bērni iet uz labu izstādi, Gulbenē atnāk babušas un kaut ko matemātikas laikā uzstrinkšķina.

Ekskursija uz saldējumu cehu, ja tā ir atbilstoši novadīta, audzina cieņu pret darbu un darba darītāju. Bet raksta tēma ir par kultūrizglītību "skolas somas" projekta ietvaros. Nezinot tuvāk par Jūsu minētiem gadījumiem, nevaru komentēt, kāpēc skola neizmanto programmu paredzētajam mērķim un vecāki tam piekrīt.

Ir gan jākonfrontē. Latvija uzvedas kā bomzis: zobi izlūzuši, mējele brūk kopā, bērni slimi, zāles nav, bet polšam (kultūrai) un tusiņiem vienmēr nauda atrodas.

Personības audzināšana, garīgais apvārsnis un intereses, piederība savai kultūrtelpai, patriotisms - tas nav jākonfrontē ar veselības aizsardzību, profilaksi. Nedrīkstētu būt jautājums- pote vai muzejs. Protams, ka abi divi.

Vecāku sapulcēs un sarunās ar skolotāju savus priekšlikumus un pārdomas izteicu, diemžēl, izskatās, ka skolai ir savi sadarbības partneri un intereses. Kā parasti, runa ir par naudu un tieši tādēļ "skolas soma" ir ieguvums.

Jums kā vecākam bija visas iespējas ietekmēt to, kur skolotāji ved bērnus ekskursijā. par to, ka jūs muti nevarat pavērt vecāku sapulcē, sabiedrībai nav jāmaksā miljoni. Jūsu zināšanai, tagad tāpat ved uz zemnieku saimniecībām, vietējo bābu austuvēm un saldējumu cehiem, pabāž to zem Skolas somas, savāc finansējumu un ved. Skolas soma (kā viss KM administrētais 100gades marazms) ir bezmērķīga, dārga, haotiska programma, kur mērķos rakstīts kas viens, bet sarakstos iekļautie pasākumi, kurus var apmeklēt ar šo finansējumu, neatbilst izvirzītajiem mērķiem.

No personīgās divu skolnieku ģimenes pieredzes par projektu "skolas soma" ir tikai pozitīvi piemēri - muzeji, rakstnieku memoriālie muzeji, izstādes, muižas un pilis. Līdz skolas somai klases ekskursijas centrālais apskates objekts bija kāda ražotne vai zemnieku saimniecība, , kas pats par sevi nav slikti, bet nevar būt vienīgais, kas veido personību. Muzeji un izstādes, diemžēl, bija izslēgti "kā šķira".

Tas, ka skolniekiem muzeju un izstāžu apmeklējumam būtu jābūt brīvbiļetei un tas būtu jāiekļauj mācību programmā, ir pašsaprotami, bet tas ir cits temats.

Sakiet, lūdzami, kāds sakars ekskursijai uz Ikšķiles saldējuma fabriku ar kultūrziglītību? Šis pasākums arī ietilpst Skolas somā.

https://www.youtube.com/watch?v=JQg-9XHc7DM