ECT lietā "Grimailovs pret Latviju" atzina par pamatotu iesniedzēja sūdzību par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.panta - spīdzināšanas, necilvēcīgas un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās aizlieguma - pārkāpumu Latvijā. Viņš ECT sūdzējās par aizturēšanas brīdī pret viņu pielietoto vardarbību, šī fakta efektīvas izmeklēšanas nenodrošināšanu un atbilstošas ārstēšanas trūkumu ieslodzījuma laikā Latvijas Cietumu slimnīcā un Pārlielupes cietumā, kā rezultātā viņam tika paralizētas kājas, padarot par pirmās grupas invalīdu ar iespēju pārvietoties vienīgi ratiņkrēslā.
Iesniedzējs arī norādīja uz nepiemērotajiem ieslodzījuma apstākļiem Pārlielupes un Valmieras cietumos, kā arī šo cietumu administrācijas atteikumu sniegt viņam sociālo palīdzību cietumā, jo paša spēkiem viņš nevarēja veikt elementārus ikdienas higiēnas pasākumus. Iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzību 100 000 latu apmērā ECT apmierināja daļēji, piešķirot 6000 eiro.
Vērtējot iesniedzēja apgalvojumu, ka divi Ceļu policijas pārvaldes inspektori aizturēšanas brīdī 2001.gada septembrī pret viņu bija pielietojuši vardarbību, ECT uzsvēra, ka jebkuram apgalvojumam par sliktu izturēšanos ir jābalstās uz atbilstošiem pierādījumiem.
Ja līdz aizturēšanas brīdim personas veselības stāvoklis ir bijis apmierinošs, bet pēc aizturēšanas tas ir ievērojami pasliktinājies un persona nonāk ārstniecības iestādē, tad valstij ir jāspēj sniegt pietiekami ticamus argumentus un dokumentārus pierādījumus par radīto traumu apstākļiem un cēloņiem, lai pārliecinātu ECT, ka lietā nav noticis konvencijas 3.panta pārkāpums.
Turklāt, ja persona ir sūdzējusies par vardarbības faktu, tad valstij ir pienākums veikt vispusīgu, rūpīgu un efektīvu izmeklēšanu, uz vietas noskaidrojot informāciju un faktus, nopratinot lieciniekus, pārbaudot medicīnas datus. Jautājumā par vīrieša aizturēšanas brīdī pielietotā fiziskā spēka samērīgumu un tā ietekmi uz viņa turpmāko veselības stāvokli ECT atzīmēja, ka no tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdziena nebija nepārprotami secināms, ka iesniedzēja turpmākās veselības problēmas bija ceļu policijas inspektoru rīcības rezultāts, kā to bija apgalvojis iesniedzējs.
ECT uzsvēra, ka valsts amatpersonām bija pienākums efektīvi izmeklēt šo iesniedzēja apgalvojumu, taču šajā lietā tas netika izdarīts. Proti, Olaines policija, kas iesākumā bija atbildīga par notikumu izmeklēšanu, bija pieļāvusi virkni nepilnību, tostarp nebija pārbaudījusi pretrunīgās ceļu policijas inspektoru liecības un nebija nozīmējusi iesniedzējam medicīnisko ekspertīzi. Policijas izmeklēšanā pieļautos trūkumus nenovērsa arī prokuratūras īstenotā uzraudzība, kas pamatā balstījās uz ceļu policijas inspektoru apgalvojumiem, un nenodrošināja efektīvu papildu pierādījumu iegūšanu. Tādēļ ECT atzina, ka ir pārkāpts minētais konvencijas 3.panta procesuālais aspekts.
Vērtējot iesniedzēja sūdzību par nepiemērotajiem ieslodzījuma apstākļiem Pārlielupes un Valmieras cietumos, kas bija saistīta ar viņa ierobežoto iespēju patstāvīgi pārvietoties un organizētas palīdzības trūkumu, ECT uzsvēra valsts pienākumu nodrošināt, lai visi ieslodzītie tiktu turēti cilvēka cieņai atbilstošos apstākļos.
Attiecībā uz ieslodzījumā pavadīto laika posmu Valmieras cietumā - gandrīz divi gadi un seši mēneši -, kur apstākļi nebija piemēroti personai, kura pārvietojas ratiņkrēslā, it īpaši ierobežotā piekļūšana sanitārajām telpām, kā arī valsts organizētas un nodrošinātas palīdzības trūkums ikdienā, ECT ieskatā bija pazemojoša apiešanās konvencijas 3.panta izpratnē.
Savukārt iesniedzēja sūdzību par apstākļiem Pārlielupes cietumā ECT noraidīja kā acīmredzami nepamatotu, jo iesniedzējs savus apgalvojumus nebija pienācīgi pamatojis.