Bieži dzirdēsim, ka šis gads ir bijis slikts un to nevajag atkārtot, taču noteikti īpašs tas bijis Latvijas medijiem – turklāt tā to varētu vērtēt arī tad, ja nebūtu sākusies daudz piesauktā pandēmija. Ir pieņemts gan Sabiedrisko mediju likums, gan vēl virkne nozarei svarīgu lēmumu. Daudz runāts par mediju lomu un tās stiprināšanai nepieciešamo atbalstu zelta un sudraba dālderu veidā. Bet kas tad šogad bijis pats svarīgākais medijiem Latvijā?
Ne tikai sabiedriskajiem
Teju visi eksperti kā būtisku šī gada notikumu min Sabiedrisko mediju likuma pieņemšanu. Tas ne tikai paredz mediju pārvaldības reformu un sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, bet ir skaidrs, ka tas ietekmēs arī mediju vidi kopumā. Iespējams, palielināsies arī privāto mediju iespējas, jo nu visas reklāmas nonāks viņu dārziņā. Žurnāliste Aija Krūtaine, kura ir Baltijas mediju pētījuma (Baltic Media Health Check) redaktore, gan piebilst, ka gluži automātiski tas tā, visticamāk, nenotiks. Vismaz pieredze Igaunijā un Lietuvā, kur sabiedriskie mediji jau kādu laiku ir ārpus reklāmas tirgus, par to neliecina.
Savukārt kultūras ministra Naura Puntuļa (NA) padomnieks mediju jautājumos Jānis Lielpēteris šī notikuma kontekstā īpaši izceļ jaunās institūcijas – Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) – izveidi. Viņš atgādina, ka par interešu konfliktu, kur līdzšinējā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome vienlaikus ir gan sabiedrisko mediju pārraugs, gan arī kapitāldaļu turētājs, diskutēts jau kopš 2004. gada. Tiesa, Lielpētera skatījumā, ne viss, kas paredzēts likumā, ir izdevies, kā sākotnēji iecerēts. Tā, piemēram, Kultūras ministrija rosināja piesaistīt sabiedrisko mediju finansējumu noteiktai daļai no IKP, taču priekšlikums neguva atbalstu ne ministra pārstāvētajā partijā, ne koalīcijā un tātad – vispār nekur. Lielpēteris gan uzskata, ka diskusija par neatkarīgu finansējumu būtu jāturpina un to lielā mērā ietekmē lēmumu pieņēmēju izpratne par mediju lomu.
"Mums aizvien ir kaut kādā mērā jāpanāk politiskais briedums, lai saprastu, kas ir mediji – ka tas nav tikai klubiņš, kur dažādi entuziasti safilmē sev vēlamus videomateriālus," uzsver ministra padomnieks. Viņaprāt, politiskajā laukā izpratne par mediju lomu aizvien pieklibo. Savukārt, atgriežoties pie SEPLP izveides, viņš saka: "[Tas] no tāda šī gada veiksmes stāsta pāriet nākamā gada izaicinājumā: kā mēs to orgānu iedarbināsim, kas būs tās personas, kas tur strādās?"
Savukārt Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns uzsver, ka likuma pieņemšana dod skaidru vīziju sabiedriskajiem medijiem, lai gan diskusija par to, kurš iecels galveno redaktoru, atstājusi zināmu rūgtumu. "Taču varbūt tā bija daļa no kopējās kaulēšanās," spriež mediju pētnieks. "Tas viss ir notikums un jauni spēles noteikumi," vēl piebilst Kaprāns.
Pašvaldības vairs nebūs mediji
Vēl viena simt gadu iestāvējusies problēma, kam šogad beidzot ieraudzījām risinājumu, bija tā saucamo pašvaldības izdevumu aizliegšana. Domas par šī lēmuma ietekmi gan dalās. Tā Mārtiņš Kaprāns ir skeptisks par to, vai pašvaldību "laikrakstu" ierobežošana sniegs jūtamu atbalstu reģionālajiem laikrakstiem un risinās to problēmas. Viņaprāt, pašvaldību izdevumi kaut kādā mērā tika demonizēti, jo maz ticams, ka reģionālie mediji būtu ieinteresēti publicēt tikai mazam novadam svarīgus ziņojumus par pieņemtajiem lēmumiem.
"Tā ir nerēķināšanās ar realitāti uz vietas, bet tas, ka to vajadzēja ierobežot, ir fakts. Es gan biju pret kareivīgumu, kas caurauda šo diskusiju," tā Kaprāns. Viņaprāt, dažkārt cilvēki Rīgā neredzot vai neizprotot to, kas ir svarīgi mazā pašvaldībā 100 kilometru tālāk. Taču tas, protams, bijis svarīgs lēmums, kura virzību būtiski ietekmēja arī pašreizējā politikā realitāte: "Ja mums būtu vēl viena koalīcija, kurā būtu bijusi Zaļo un Zemnieku savienība, tad arī sabiedrisko mediju likums, es esmu pārliecināts, nebūtu šodien pieņemts."
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore Anda Rožukalne savukārt piebilst, ka šis regulējums radīs pārmaiņas un pārstrukturēšanos tādās pašvaldībās kā Jelgava vai Rēzekne, kurās līdz šim bijuši īpaši aktīvi pašvaldības izdevumi. "Vienā ziņā tas ir panākums, jo tas bubulis un konkurence tiek samazināta," atzīst pētniece, taču, viņasprāt, būtu bijis arī jāparedz, ka pašvaldība publicē informāciju vietējā medijā, maksājot par publikācijas laukumu. "Tā būtu gan iespēja sasniegt auditoriju, gan netiešā veidā atzītu medija nozīmi," skaidro eksperte. Jānis Lielpēteris gan šeit piebilst, ka arī pašvaldību aktīvisti nesnauž un jau esot saņemti signāli par radošiem risinājumiem. Viens no tādiem gan pašvaldību medijiem, gan medijiem kopumā varētu būt orientēšanās uz digitālā satura attīstību. Lielpēteris zina stāstīt, ka tas varētu būt arī viens no sasniedzamajiem mērķiem jaunajā mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plānā, kam jātop tuvākajā laikā.
Un, ja nu turpinām runāt par institucionālām detaļām, jāmin Lielpētera vēl pieminētā Mediju politikas konsultatīvās padomes izveide. Protams, no mūžības viedokļa tā ir tikai kārtējā padome bez īpašām pilnvarām, tomēr ministrijā līdz šim tāds formāts nav ticis organizēts. "Mans personīgais novērojums ir, ka mediju nozarē organizācijas vairās runāt savā starpā," viņš saka un piemetina, ka plašsaziņas līdzekļiem acīmredzot ierastāk savā starpā ir sazināties ar mediju ziņu virsrakstiem – atklāts dialogs iztrūcis. Tāpēc arī šāds formāts varētu līdzēt.
Vēl viens no politiskajiem lēmumiem, kas, cerams, pozitīvi ietekmētu vietējo mediju vidi, varētu būt jaunas digitālās platformas izveide mazākumtautību valodās. "Tas bija tāds lēmums, kas raksturīgs NEPLP pēdējo gadu praksei – paziņot pēdējā brīdī, ka tiks slēgts LTV7 un krievu valodas saturs tiks attīstīts atsevišķā digitālajā platformā," stāsta Anda Rožukalne, kura gan uzreiz piebilst: tā kā līdz šim investīcijas mazākumtautību saturam ir bijušas minimālas, tad, lai arī vēl nav skaidrības, kā tas viss izskatīsies, šāds lēmums ir vērtējams kā ļoti svarīgs.
Instrukcijas jālabo
Tāpat kā svarīgu notikumu SestDienas aptaujātie eksperti min pandēmijas radīto krīzi un ar to saistīto Mediju atbalsta fonda (MAF) un NEPLP īpašā atbalsta piešķiršanu medijiem. Arī iepriekš bijušas diskusijas, vai abu institūciju politika ir korekta, tomēr tās vairāk bijušas profesionāļu sarunas un vēlējumi par to, kā tad vajadzētu dzīvot ideālajā pasaulē. Taču Covid-19 radītā krīze diskusijām ļāva iziet ārpus mediju redakcijām un Kultūras ministrijas gaiteņiem. Jānis Lielpēteris šeit gan piemetina, ka tāda mēroga krīze medijus piemeklējusi pirmo reizi.
"Protams, tā situācija pārsteidza mūs visus. Bija šoks. Tā bija helikoptera nauda, un helikoptera naudas gadījumā paredzēt kritērijus ir sarežģīti, jo mērķis ir, lai atbalstu saņemtu pēc iespējas plašāks loks. Tur, kur sākas informatīvās telpas drošības jautājumi, gan ir jāvērtē kritiskāk," tagad spriež ministra padomnieks. Viņaprāt, pirmajā kārtā kaut kas vēl piekliboja, bet otrajā situācija jau bija uzlabojusies. Tiesa, plašākas diskusijas par atbalstu medijiem krīzes laikā vēl priekšā, jo pašā gada nogalē – 22. decembrī – Valsts kontrole publiskos ziņojumus par MAF un arī NEPLP piešķirtā atbalsta kārtību un atbilstību, kas, kā runā pilsētā jeb tagad precīzāk būtu teikt – zūmā, nebūs nekāda Ziemassvētku dāvana publisko līdzekļu administrētājiem. "Signāli vēsta, ka šī sistēma būs jāpārskata," secina arī Kaprāns. Viņaprāt, MAF mediju atbalstam paredzētie līdzekļi Latvijas mērogā ir gana lieli, tādēļ – ja kļūdu ir tik daudz, kaut kas būtu jāmaina.
"Te jau ir zināms pieradums. Pēdējos gados bija zināms, ka, ja tu proti rakstīt projektus un tev ir skaidrs mērķis, kam nav nekāda sabiedriskā labuma vai nekomerciāla labuma, bet kas ir rutīnas mediju satura izpausme, ko tu varētu komercmedijos izmantot arī bez šīs piešprices, vienkārši to izmantoji. Un tam ir jābeidzas!" uzsver pētnieks. Viņaprāt, daļa nekomerciāliem mērķiem paredzēto līdzekļu tomēr ir tikuši izmantoti kā komerciāli. Diskusijas par Covid-19 līdzekļu izlietojumu un arī citi izvērtējumi tad nu, iespējams, būs radījuši pietiekami nozīmīgu kritisko masu, lai rosinātu kaut kādas pārmaiņas.
"No vienas puses, ir labi, ka valdība atsaucās un iedeva naudu medijiem, bet tas veids, kā tas notika, droši vien nebija pats labākais. Naudu iedeva priekš izdzīvošanas, to dabūja daudzi, bet, ja mēs runājam par to, ka svarīgāk būtu attīstīt kvalitatīvu žurnālistiku, tad šeit sanāca tā, ka konkurss netika veidots tādā veidā, lai mediji, kuru pazušanu Latvijas informatīvā vide varētu izjust vissmagāk, ka tie būtu saņēmuši vislielāko atbalstu," vēl piebilst Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs. Tāpēc arī atbalstu medijiem krīzes laikā eksperts vērtē ar dalītām jūtām. "Tiem mērķiem būtu bijis jābūt augstākiem," viņš uzsver.
Fakti un to pārbaudes
Pandēmija visā krāšņumā šogad ir ļāvusi mums arī izbaudīt, ka dezinformācija nav tikai tāds importa saturs par notikumiem tālu, tālu, tradicionālā "Maskavas roka" vai nu arī pilnīgas muļķības, par ko tiesāts tika viltus ziņu izplatītājs Niks Endziņš. Šai ziņā kā svarīgu tendenci Kaprāns izceļ starptautisko faktu pārbaudītāju kustības attīstību Latvijā. "Lai atceramies visādu "pļaviņu" un citu burvju aktivitātes, kas īpaši izpaudās šajā gadā," viņš atgādina.
Pēc Krimas aneksijas un līdz ar Trampu kā ASV prezidentu dezinformācija bija ieguvusi drīzāk starptautisku piegaršu, tomēr tas viss nav radījis apdraudējuma sajūtu. "Tam bija tāda atsevišķa iedaba, taču šogad ar sistemātisko Covid dezinformāciju tas acīmredzot veicināja faktu pārbaudītāju kustības attīstību un ir aktualizējis to plašākā, sabiedriskās drošības līmenī," saka pētnieks. Latvijā šajā kustībā iesaistījies gan pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica, gan portāls Delfi. "Daudzi no šiem [jau piesauktajiem] burvjiem bija pamatoti neapmierināti, jo viņu saturs, pat ja tas bija atmaksāts, pēkšņi pazuda no šīm vietnēm, jo faktu pārbaudītāji norādīja, ka šāds dezinformējošs saturs tiks ierobežots," atgādina Kaprāns un atzīst, ka šādas aktivitātes bija vērojamas arī iepriekš, taču tieši šogad kustība Latvijā sākusi funkcionēt pēc būtības.
Lai gan tas, cik aktīvi mediji pēdējā laikā realizē dažādus faktu pārbaudes un dezinformācijas dekonstrukcijas projektus, dažuprāt, jau norāda, ka šīs tēmas iegūst industrijas pazīmes, Rožukalne uzsver: šis žanrs izceļ arī pētnieciskās žurnālistikas lomu. "Tas parādīja kontrastu starp medijiem, kuri saturu balsta esošas informācijas pārraidīšanā, un pētniecisko žurnālistiku. Piemēram, TV24 ir vieta, kur "kanalizēt" dažāda veida vēstījumus no dažādiem avotiem. Taču tieši pētnieciskā un analītiskā žurnālistika parādīja atšķirības un parādīja žurnālistikas spēku," secina Rožukalne un vienlaikus piekrīt, ka, ja būtisku daļu medija ienākumu veido arī dažādi projekti, nereti saturs tiks pieskaņots tam, kādi papildu finansējuma avoti tad nu tobrīd būs pieejami. Būtiski jau ir arī tas, ka šādi plašākai sabiedrībai tiek atgādināts: dezinformācija ir svarīga tēma.
"Būtībā jau faktu pārbaude vai skaidrojums tam, kā izplatās dezinformācija, ir ļoti sarežģīts darbs, un to ir grūti definēt caur žurnālistikas aktuālo viedokļu atspoguļojumu, līdz ar to ir potenciāls izaugsmei," tā Rožukalne. Savukārt par nozari atbildīgā ministra padomnieks mediju jautājumos šeit vēl piebilst, ka nākotnē būtu jādomā, kā dažādot tēmas, kuru atspoguļošana tiek atbalstīta no sabiedriskajiem līdzekļiem.
Ne vairs tikai eksotika
Kā būtisku šī gada mediju dzīves aspektu pētnieki min arī augošo agresiju pret žurnālistiem. To izceļ gan Jānis Buholcs, gan Anda Rožukalne. Par šādiem uzbrukumiem norādījuši atsevišķi Re:Baltica žurnālisti. Īpaši izceļams ir arī konflikts starp reģionālo laikrakstu Neatkarīgās Tukuma Ziņas un Tukuma domi. Protams, komentārus Brīvajā mikrofonā šeit vairs neskaitīsim.
Tieši interneta garantētā šķietamā anonimitāte ļauj agresīvi noskaņotiem darboņiem izvērsties. "Nevar žurnālisti bezgalīgi izturēt to ārkārtīgi lielo darba apjomu un arī to, ka visu laiku tikai tāpēc, ka tu strādā un centies profesionāli darīt savu darbu, tevi var brīvi pazemot, darīt to publiski un noteiktās vidēs to padarīt par ierastu praksi," saka Rožukalne. Viņasprāt, šādas izpausmes sociālajos medijos nevajadzētu uztvert tikai kā tādas pārejošas pusaudžu pumpas. "Katrā ziņā ir labi, ka mēs par to esam sākuši runāt, kā žurnālistus no šādiem uzbrukumiem pasargāt," piemetina Buholcs. Pandēmijas laikā šādas izpausmes droši vien saistāmas arī ar to, ka žurnālisti, lai arī mēdz lūkoties kritiski, tomēr lielā mērā izprot un atbalsta dažādu ierobežojumu nepieciešamību cīņā ar pandēmiju.
Šis gads lielā mērā mainījis arī to, kā žurnālistiem jāstrādā. Par to atgādina Jānis Buholcs, un par to jau iepriekš rakstījusi arī SestDiena. Ierobežotāka pieeja informācijai, pārvietošanās ierobežojumi, mazākas iespējas atmaskot neliešus – tās ir tikai dažas no Covid-19 laika žurnālistu darba transformācijām. Šobrīd jau ierasts, ka valdība un citas valsts iestādes informāciju sniedz visiem pieejamās preses konferencēs, pēc kurām ir ierobežotas iespējas uzdot jautājumus. Ļoti spilgti to izgaismoja arī šīs nedēļas sākumā organizētā Slimību profilakses un kontroles centra preses konference, kurā pēc pusstundas gara Jurija Perevoščikova monologa pasākuma vadītājs paziņoja: tagad mums ir laiks vienam (!) žurnālista jautājumam.
Varbūt mazāk svarīgi, tomēr nevarēja nepamanīt arī estētiskas pārmaiņas – intervijas Zoom vai citās platformās nu kļuvusi par ikdienišķu praksi. "Tas noteikti nav nekas slikts, es to gribētu piefiksēt kā savdabīgu novērojumu par to, kā mediji ir piemērojušies situācijai," piebilst Vidzemes Augstskolas pētnieks. Vēl jau pandēmijas iespaidā būtu jāņem vērā cilvēku vēlme netikt atspoguļotiem medijos. Arī par to atgādina Buholcs, kā piemēru minot situāciju, kad tika organizēti īpašie Covid-19 atgriešanās reisi, par kuriem tad mediji steidza ziņot. "Es saprotu, ka žurnālistiem ir svarīgi, lai būtu audiovizuālais materiāls, bet cilvēkiem arī ir tiesības uz privātumu," atgādina pētnieks. Viņaprāt, par to žurnālistiem būtu bijis jādomā vairāk.
Maksas saturs kā norma
Rožukalne atgādina, ka arī šogad mediju saturā palielinājās dažādu ārējo avotu nozīme satura radīšanā – gan vietējo, gan starptautisko fondu un dažādu atbalsta programmu. "Taču nozīmīgākais ir pārliecinoša virzība uz atmaksātu saturu, jo tas liek pierādīt kvalitāti un profesionalizāciju digitālajā vidē," ir pārliecināta RSU profesore. Līdzīgi domā arī žurnāliste Aija Krūtaine. Viņa piemetina, ka tradīcija, ka daļa satura internetā ir pieejama par atsevišķu samaksu, abās pārējās Baltijas valstīs ir senāka. Varbūt arī tas ir viens no faktoriem, kas, piemēram, Igaunijas mediju kompānijām daudz lielākā mērā nekā Latvijas izdevējiem ļāvis darboties ar peļņu.
Pagaidām gan maz ticams, ka dažādo mediju piedāvātie labumi par papildu maksu radītu būtisku plašsaziņas līdzekļu ienākumu daļu, taču tā noteikti ir skatītāju un lasītāju pieradināšana – labs saturs maksā! Un to būtu svarīgi atcerēties gan mediju satura patērētājiem, gan politiķiem, kam arī nākamgad būs gana plašas iespējas pieņemt lēmumus par finansējumu sabiedriskajiem un komercmedijiem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.