Par spīti Eiropas Centrālās bankas (ECB) centieniem, ceļot procentu likmes, piebremzēt milzīgo inflāciju, vismaz Latvijā efekts vēl nav jūtams. Kādēļ?
Procentu likmju celšana pēc būtības ir makroinstruments – ierobežot pieprasījumu, sadārdzināt naudu un tādā veidā apturēt inflāciju, bet tas viss iedarbojas ar laika nobīdi – tiek nobremzēts inflācijas fons visā Eiropā, un tas efekts atnāks arī pie mums. Lai mēs kaut kā nobremzētu inflāciju pie sevis, tās procentu likmes būtu jāceļ vēl stipri augstāk. Bet nobremzēt inflāciju pašiem par sevi ir grūti, jo šīs inflācijas cēloņi lielākoties nav Latvijā, tie inflācijas cēloņi ir globāli faktori. Tā ka tas viss prasa laiku.
Un, ja vadāmies pēc teorijas un prakses, cik drīz var gaidīt efektu, vai arī ar šiem fiskālajiem pasākumiem vien var nepietikt, kā arī – vai citi instrumenti maz ir ECB rīcībā?
To instrumentu tiešām nav daudz. Vai ar esošajiem pietiks vai nepietiks? Es domāju, mums vēl aizvien ir relatīvi daudz jautājumu par pašu šo inflāciju, par to, kas to ir izraisījis. Daļēji skaidrs, ka to izraisīja energoresursu cenas, un tur jau mēs redzam cenu stabilizēšanos, un inflācija, es domāju, mums šogad jebkurā gadījumā strauji kritīs. Līdz ar to tas, ko vairāk dara ECB, – cīnās ar to inflāciju, kas ir šobrīd, bet tā pamatbaža ir, lai inflācija neiesakņojas, lai neveidojas inflācijas gaidas, kad cilvēks pret 20% inflāciju prasa 20% algas pielikumu, un, ja tas tiek izdarīts, inflācija sāk veidot spirāli. Šis pēckovida laiks ir savā ziņā unikāls, un šī inflācija nav klasiska inflācija, kāda iestājas situācijā, kad ekonomika ir pārkarsusi, patēriņš ir spēcīgs, nekustamo īpašumu tirgus iet strauji uz augšu.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena piektdienas, 10. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!