Nevar būt trīsgalvainais pūķis, kas savā starpā cīnās

Iesākot sarunu, vēlos pajautāt tavas domas par notikumiem ap potenciālo jauno Vienotības vadītāja posteni, uz kuru šobrīd ir vairs tikai divi kandidāti – Anda Čakša un Edmunds Jurēvics. Kā zinām, trešais kandidāts Hosams Abu Meri savu kandidatūru atsauca – lai nu paliek vēsturei, kādi bija īstie iemesli šādam solim! Bet saistībā ar Čakšas un Jurēvica kandidatūrām tiek izteiktas versijas, ka Vienotībā savā ziņā notiek cīņa par partijas vadību starp vismaz divām atšķirīgām grupām. Kā tev šķiet – šie ir reālie potenciālie kandidāti, no kuriem biedriem tad būs jāizvēlas nākamais partijas vadītājs?

Nezinu formalitātes, vai šobrīd ir iespēja izvirzīt vēl kādu kandidātu, bet principā tas, ka lielās partijās ir daudzi grupējumi, ir ļoti normāli, tāpat kā tas, ka šīs grupas savstarpēji diskutē un sacenšas. Kas pašreizējā brīdī man šķiet ļoti nepareizi, no Vienotības organizatoriskā viedokļa raugoties, ir tas, ka par partijas priekšsēdētāja amatu cīnās Saeimas pārstāvji – Čakša un Jurēvics abi ir Saeimas deputāti. Savukārt formālie līderi – premjere Evika Siliņa un finanšu ministrs Arvils Ašeradens, kuri ir valdībā – tā kā nepretendē uz partijas vadību. Tas teorētiski tālāk vēsturiski ieliks lielu konfliktu.  

Savulaik bija liels konflikts Jaunajā laikā (Vienotības priekštecis – red.). Tas nebija gluži konflikts, bet par tādu izvērtās, kad partijas līderi – Einars Repše un vēl vairāki cilvēki, ieskaitot Valdi Dombrovski – aizgāja uz valdību, savukārt Saeimā palika Krišjānis Kariņš un vēl citi partijas cilvēki. Tur radās tāda kā cīņa starp valdību un Saeimu, jo valdība grib savas lietas, Saeima grib savas lietas. Tāpēc pašreizējais modelis, ko Vienotība īsteno – viņi stratēģiski rada šķelšanās problēmu.

Vai tas var būtiski atsaukties uz kopējo partijas nākotni? Skatīsimies reāli – līdz nākamās Saeimas vēlēšanām ir atlicis būtībā gads. It kā gana daudz, bet patiesībā maz laika. Iekšējas nesaskaņas, kas varbūt vēl iznāk publiskajā telpā, neko labu partijai nedara…