TV3 raidījums Nekā personīga oktobra sākumā vēstīja par skandalozu tiesneša nomaiņu Olainfarm krimināllietā, kad aizstāvībai izdevās to panākt ar Rīgas pilsētas tiesas priekšsēdētājas Andas Briedes iesaisti, pamatojot tiesneses Guntas Čepules nomaiņas nepieciešamību ar pārāk šaurām telpām un pārāk mazu vietu pie galda tiesas zālē.
Neizpratne par lēmumu Ja Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Andrejs Judins sarunā ar Dienu, nekomentējot konkrēto lietu, pauda izbrīnu par šādu tiesas priekšsēdētājas lēmumu, nodēvējot to par nepieļaujamu, tad tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere rakstiskā komentārā ar preses pārstāves starpniecību atbildēja vispārīgi, faktiski no konkrētas atbildes un vērtējuma izvairoties. Taču saskaņā ar likumu tieši I. Lībiņa-Egnere var lemt par tiesas priekšsēdētājas atbildību par šo situāciju.
-Dienas aptaujātie tiesību eksperti norādīja, ka šī ir jau kārtējā reize, kad I. LībiņaEgnere izvairās no konkrētas pozīcijas formulēšanas par skandalozām situācijām tieslietu nozarē, faktiski neveicot savu darbu un mazinot sabiedrības uzticēšanos tiesu varai.
«Jūsu jautājums – vai drīkst tiesas priekšsēdētājs atstādināt tiesnesi, kas jau strādā ar lietu? Manuprāt, tā nedrīkst būt. Mans viedoklis ir tāds – tiesas priekšsēdētājs, protams, ir atbildīgs par lietu sadali, tā ir viņa administratīvā atbildība. Otra lieta – priekšsēdētājam var iesniegt sūdzību, ja tiesa dara kaut ko nepareizu. To arī var darīt. Tālāk jāsaprot, ka tiesu neatkarība jārespektē un tiesai vajadzētu būt neatkarīgai. Ja procesa dalībnieki prasa, lai tiesnese sevi atstādinātu, viņi [procesa dalībnieki] to var darīt, viņi var to pamatot, un principā viņi var pat iesniegt sūdzību tiesas priekšsēdētājai. Tas ir pieļaujami,» pauda A. Judins.
«Bet ja tagad mēs sāksim administratīvi iejaukties lietā, manā izpratnē tas ir nepareizi, jo ko tas nozīmē? Mēs dzīvojam valstī, kurā lielākā daļa juristu ir pabeiguši Latvijas Universitāti [LU Juridisko fakultāti – red.], ir vairāk vai mazāk pazīstami, kādi varbūt ir kopā strādājuši – var vienmēr atrast ko tādu. Es neesmu tiesnesis, bet esmu pasniedzējs augstskolā – arī tiesneši mēdz lasīt lekcijas [augstskolā], un [tad kāds var] norādīt, ka šeit ir iespējama kaut kāda ieinteresētība... Nu var atrast saikni starp divām personām, bet tas nenozīmē, ka automātiski tie cilvēki ir saistīti un [konkrēts tiesnesis] nevar skatīt [konkrētu] lietu. Bet vēlreiz – to jautājumu [sūdzību] var iesniegt, bet ne tiesas priekšsēdētājam ir jālemj. Ir jāsaprot, cik pamatota ir sūdzība. Un normāla prakse būtu – ja pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdz augstākā instancē, arī tur var norādīt, ka nenotika tas, kam bija jānotiek, – tiesnesim bija jāiet prom [jāatstādina sevi no lietas izskatīšanas], un apgabaltiesa – apelācijas instance ‒ to [šo faktoru] ņems vērā. Vai kasācijas instance norādīs, ka likums ir pārkāpts, piemēram, ka lietu skatījis tiesnesis vai tiesnese, kam to nevajadzēja darīt,» viņš turpina.
A. Judins norāda, ka tāda ir procedūra. «Ja mēs to neievērosim, mēs pakļausim tiesvedību riskam, ka kādam nepatīk tiesnesis, un tad ieinteresētajai pusei vajadzētu vien sasaistīt to tiesnesi ar kādu citu personu. Ko es gribu uzsvērt – pieteikums par atstādināšanu var būt absolūti loģisks, pareizs un pamatots, bet ne [tiesas] priekšsēdētājam ir jālemj par to – OK, mēs noņemam jūs no trases, meklējam citu. Saprotiet, tas var novest līdz situācijai – puses grib konkrētu tiesnesi, un tad tā: pirmais – ā, neder, negribam šo tiesnesi. Tad meklējam citu – atradām kādu, [atkal] noraidījām. Cik tas ir pamatoti? Viņi kaut kādā veidā nopamatoja, tiesas priekšsēdētāja nolēma, ka jā [tiesnesis atceļams], otrais arī nav OK, to arī [atceļ], un tad gaidīsim, kad būs piektais, kas mums patiks? Nu tā nedrīkst būt. Nedrīkst,» viņš rezumē.
Uz jautājumu, vai šādas diezgan strīdīgas un nesaprotamas situācijas nerada reputācijas riskus tiesnešiem, A. Judins norādīja: «Es tiešām negribu komentēt konkrēto lietu, bet es uzskatu, ka priekšsēdētājam tāds lēmums nav jāpieņem. Bet kas izriet no tā – ja tiesas priekšsēdētājs pēkšņi pieņēma tādu lēmumu, manuprāt, tas ir nepareizs lēmums, līdz ar to es uzskatu, ka tas gan apdraud reputāciju, un te faktiski ir jautājums jau par to priekšsēdētāju – cik viņš pareizi saprot un interpretē likumu.»
Jau pēc sarunas ar Dienu A. Judins sociālās saziņas vietnē X ierakstīja daudz tiešāku personīgo viedokli par šo situāciju: «Ceru, ka tiesas priekšsēdētājas rīcība, radoši interpretējot likumu un lemjot par tiesnešu nomaiņu, tiks izvērtēta Tiesnešu disciplinārkolēģijā. Kriminālprocesa likums to neparedz.» Kā tiešos adresātus savam vēstījumam A. Judins savā ierakstā X ir atzīmējis Tieslietu padomi un Tieslietu ministriju.
Ministrija atturīga komentāros
Savukārt tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere, lūgta komentēt konkrēto situāciju, savos komentāros bija krietni izvairīgāka, nepaužot skaidru nostāju par to, vai konkrētajā gadījumā tiesas priekšsēdētājas rīcība ir uzskatāma par likumīgu un pieļaujamu. Pilnu Tieslietu ministrijas atbildi uz Dienas nosūtītajiem jautājumiem tieši ministrei nolēmām izdalīt atsevišķi, un tā lasāma zem šī raksta.
Tomēr jānorāda, ka tieši tieslietu ministrs ir tā amatpersona, kam saskaņā ar jau minētā likuma Par tiesu varu 33. pantu ir tiesības rosināt tiesas priekšsēdētāja atbrīvošanu no amata, ja tiesas priekšsēdētājs amata pienākumu izpildē pieļāvis rupjus pārkāpumus vai nespēj kvalitatīvi nodrošināt tiesas administratīvā darba vadību.
No minētā tātad izriet, ka likums tieslietu ministram ir piešķīris tiesības pārbaudīt gan tiesas priekšsēdētāja amata pienākumu izpildes laikā pieņemto lēmumu, kuri nav saistīti ar tiesas spriešanu, atbilstību likumam, gan to, kā tiek nodrošināta tiesas administratīvā darba vadības kvalitāte, ja par minēto pienākumu izpildi rodas kādas šaubas.
Konkrētajā situācijā ar tiesneša nomaiņu, kā liecina Tieslietu ministrijas komentārs, tieslietu ministre, pretēji Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja A. Judina viedoklim, nesaskata nekādus iespējamus pārkāpumus vai neskaidrības par tiesas priekšsēdētājas pieņemtā lēmuma iemesliem un motīviem, kas I. Lībiņai-Egnerei kā tieslietu ministrei būtu jāizvērtē.
Neskaidrs līdz ar to paliek jautājums, vai Tieslietu ministrija šajā gadījumā uzskata, ka tiesas priekšsēdētāja ir rīkojusies pašas Tieslietu ministrijas norādīto likuma normu ietvaros, proti, vai un kā konkrētais gadījums, kad lieta no tiesneses G. Čepules lietvedības tika izņemta, faktiski ņemot vērā aizstāvības puses advokātu iesniegumu, ir saistāms ar Tieslietu ministrijas komentārā norādīto «tiesnešu slodzes izlīdzināšanu» un «lietu sadales plānu».
Turklāt zīmīgi, ka arī pati tiesas priekšsēdētāja A. Briede savā komentārā, kas sniegts raidījumā Nekā personīga, nav norādījusi uz Tieslietu ministrijas norādītajiem apstākļiem kā pamatojumu tiesneša nomaiņai, bet faktiski ir atsaukusies uz tiesneses G. Čepules lēmuma par noraidījuma nepieņemšanu motīviem, kas esot «ar emocionālu nokrāsu» un «divējādi saprotami» un radot risku, ka uz šo lēmuma motīvu pamata turpmākajās sēdēs advokāti varēšot pieteikt tiesnesei atkārtotu noraidījumu.
Dienas aptaujātie zvērinātie advokāti arī uzskata, ka Tieslietu ministrijas noraidīto sūdzību skaits, kas veido attiecīgi statistiku – tikai viena no pusgada laikā saņemtajām 196 sūdzībām esot bijusi pamatota ‒, atbilst totalitāras valsts pazīmēm. Līdzīgi kā konkrētajā gadījumā, tieslietu ministre I. Lībiņa-Egnere 195 gadījumos no 196, visticamāk, nav pat izpratusi sūdzību motīvus un akli aizstāvējusi tiesnešus. Saprotams, ka bieži ir kāda neapmierinātā puse, kura, zaudējot prāvu, iznākumā vaino tiesnesi. Tomēr pozīcija, ka 99,5% no saņemtajām sūdzībām ir pilnībā nepamatotas, liecina, ka vai nu sūdzību izskatīšanas kārtība vispār nefunkcionē, vai arī tieslietu ministre I. Lībiņa-Egnere neveic savu darbu.
Jānorāda, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs pagaidām vispār atteicās atbildēt uz Dienas jautājumiem par šo tēmu. «Augstākās tiesas priekšsēdētājs iepazīstas ar publiski izskanējušo situāciju Rīgas pilsētas tiesā. Šobrīd komentārus saistībā ar šo lietu priekšsēdētājs atturas sniegt,» Dienai norādīja Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļas vadītāja.
Nekā personīga vēstīja, ka tiesas sēdē viens apsūdzētā advokāts palika bez galda un uzskatīja, ka tas aizskar viņa tiesības, otrs par to pieteica noraidījumu, bet vēl divi vērsās pie tiesas priekšsēdētājas, kas lēma atcelt tiesnesi un lietu nodot citam. Kopš Valērija Maligina nāves ilgušajai cīņai par kontroli zāļu ražotnē Olainfarm 2021. gada aprīlī šķietami tuvojās beigas.
Pēdējā brīdī aptur darījumu
Lai nostiprinātu kontroli pār akcijām, tika nomainīta vadība Olainfarm mātesuzņēmumā Olmafarm, no valdes atbrīvojot Milanu Beļeviču. Taču atlaistā vadītāja uzreiz pēc tam trijos naktī parakstīja līgumu par vairākus desmitus miljonu eiro vērto akciju pārdošanu čehu investoram Black Duck Invest. Čehu uzņēmumu bija piesaistījis investīciju baņķieris Kārlis Krastiņš un advokāts Haralds Velmers. Abi bija klāt brīdī, kad M. Beļeviča parakstīja līgumu par akciju pārdošanu. Vienlaikus Čehijā līgumu parakstīja investora pārstāvji Vojtehs Kačens un Tibors Bokors. Nākamajā rītā M. Beļeviča mēģināja akcijas pārvest no vērtspapīru konta SEB bankā uz BluOr banku, bet bankas darbinieks pamanīja, ka viņa atcelta no amata un darījumu apturēja.
Dažas dienas vēlāk čehi ieradās pie jaunākās mantinieces mātes un paziņoja, ka ir jaunie Olmafarm īpašnieki. Uzrādīja līgumu, kurā norādīta darījuma summa – 40 miljoni eiro. Dažas stundas vēlāk čehus aizturēja policija. Pagājušajā gadā prokuratūra kriminālprocesā par mēģinājumu izkrāpt akcijas apsūdzēja Milanu Beļeviču. Lietu pret K. Krastiņu, H. Velmeru un abiem čehiem izbeidza.
«Par šo manu lēmumu tika iesniegta sūdzība no cietušās personas puses. Un, skatot šo sūdzību pēc būtības, mēs arī ar prokuratūras vadību, ar amatā augstāku prokuroru novadījām šīs sapulces, kuru gaitā mēs tomēr nonācām pie šī vienotā viedokļa, ka apsūdzība būtu ceļama arī visām pārējām personām,» raidījumam pauda Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurors Māris Trušels.
Šī gada septembrī kriminālprocesā beidzot notika pirmā tiesas sēde. Lieta tika iedalīta tiesnesei Guntai Čepulei. Apsūdzētie čehi pieslēdzās no tiesas zāles Čehijā. Uz vietas Rīgas pilsētas tiesā Valērijas Seiles ielā bija trīs apsūdzētie, prokurors, tulks un astoņi advokāti. Sēdi klausījās arī pāris žurnālistu. Lai visiem advokātiem pietiktu vietas, bija ienests papildu galds. Taču izrādījās, ka ar to nav gana. Gandrīz visu sēdi divu stundu garumā sēdes dalībnieki diskutēja par darba apstākļiem, jo Kārļa Krastiņa aizstāvim Normundam Duļevskim neatradās vieta pie galda. Citi sūdzējās, ka ir tikai viens ekrāns, kurā var redzēt apsūdzētos čehus. Tiesnese skaidroja, ka vienīgā tiesu nama lielā zāle vienmēr ir rezervēta un grūti dabūjama. Pat papildu galdu izdevies dabūt ar grūtībām. Ja advokāti vēlas, lai tiesa notiktu citā ēkā, tad lai piesaka noraidījumu visam tiesas sastāvam, viņa izmeta. Apsūdzētās Beļevičas advokāts Saulvedis Vārpiņš izaicinājumam piekrita un pieteica tiesnesei noraidījumu.
Pieteikto noraidījumu atbalstīja arī vairāki citi no klātesošajiem apsūdzēto advokātiem, taču tiesnese Gunta Čepule pieteikto noraidījumu nepieņēma. Divi no aizstāvjiem neilgi pēc tam vērsās pie tiesas priekšsēdētājas Andas Briedes, kura dažu dienu laikā nolēma, ka lieta ir jāizņem no tiesneses G. Čepules lietvedības un jānodod izskatīšanai citam tiesnesim.
Tā rezultātā krimināllieta ir nonākusi izskatīšanā pie tiesneša Imanta Dzeņa, un tuvākā tiesas sēde ir gaidāma šī gada 13. novembrī.
Tieslietu ministrijas sniegtais viedoklis Dienai
- Tieslietu ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde tieslietu politikas veidošanā, tas nozīmē, ka ministrijas uzdevums ir radīt un ieviest nepieciešamo tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru cilvēks var aizsargāt savas aizskartās tiesības un intereses tiesā, bet tiesa var objektīvi spriest tiesu. Ministrijai nav tiesību vērtēt tiesas pieņemtos lēmumus vai izskatāmo lietu pēc būtības.
- Saskaņā ar likuma Par tiesu varu 14. panta pirmo daļu tiesnesis nevar piedalīties lietas izskatīšanā, ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas iznākumā vai ja ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti. Tas ir fundamentāls princips, lai netiktu apšaubīta tiesu varas objektivitāte un neatkarība.
- Kriminālprocesa likumā ir skaidri noteikti apstākļi, kuri kompetentajai amatpersonai, t. sk., tiesnesim, liedz veikt kriminālprocesu. Konstatējot šādu pamatu, pienākums ir atstatīties pašam tiesnesim vai ar noraidījuma pieteikšanu to var izdarīt Kriminālprocesa likuma 55. pantā minētās personas. Lēmums par noraidījumu un atstatīšanos tiek pieņemts un sūdzību izskatīšana notiek pašas tiesu varas ietvaros.
- Attiecībā uz tiesas priekšsēdētāju atzīmējams, ka saskaņā ar likuma Par tiesu varu 33. panta trešās daļas 4. un 4.1 punktu rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājs atbild par lietu un citu pienākumu sadali starp tiesnešiem un organizē tiesas darbu, tostarp var pārdalīt tiesnešiem lietas saskaņā ar lietu sadales plānu. Minētās tiesību normas vērstas, piemēram, uz tiesas noslodzes izlīdzināšanu. Tomēr šo tiesību izmantošana nevar radīt šaubas par tiesas objektivitāti un iejaukšanos tiesas spriešanā.
- Papildu informācijai nosūtām datus par Tieslietu ministrijā saņemtajām sūdzībām par tiesnešiem:
- 2025. gada pirmajā pusgadā saņemtas 196 sūdzības par tiesnešu rīcību. Izvērtējot sūdzībās norādīto informāciju, tikai vienā gadījumā ir bijis pamats ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi – 2025. gada 25. februārī tieslietu ministre ierosināja disciplinārlietu par tīšu likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā.