Jūs esat drīzumā gaidāmā Baltijas Biznesa foruma organizators. Kas tas būs par pasākumu un par kādām tēmām plānots tur runāt?
Baltijas Biznesa forums ir savā ziņā pirmais šāda mēroga pasākums un notiks novembra beigās Rīgā. Kā pasākuma devīzi mēs izraudzījāmies citātu no savulaik lielu skaitu godalgu saņēmušās filmas Mirušo dzejnieku biedrība: «Izmantojiet mirkli! Padariet savu dzīvi neparastu!» Tas būs Baltijas valstīs lielākais biznesa forums, bet pamatdoma, kas caurvīs visus foruma pasākumus – sesijas, diskusiju paneļus, meistarklases –, ir, ka mums, Latvijas, abu mūsu Baltijas kaimiņvalstu biznesam un biznesa līderiem, ir nevis vienkārši un pasīvi, tēlaini izsakoties, jāpeld pa straumi, bet aktīvi jārīkojas, lai apsteigtu savu laiku. Padarītu savu dzīvi un biznesus neparastus. Tas ir reāli, tas ir pilnībā iespējami, un par to tad arī runāsim forumā, par to runās foruma īpašie viesi – biznesa aprindās starptautiski atzīti domātāji, vizionāri un grāmatu autori.
Kur jūs saskatāt šīs iespējas «apsteigt laiku»? It īpaši, ja ņem vērā, ka par tautsaimniecību atbildīgās Latvijas valsts oficiālās institūcijas – Latvijas Banka, Finanšu ministrija un Ekonomikas ministrija – šobrīd nākotnē labākajā gadījumā raugās ar, runājot viņu pašu vārdiem, piesardzīgu optimismu?
Pagaidām iekļaut, teiksim tā, tikai daļēji izmantotajā potenciālā, kuru ir problemātiski vai drīzāk pat neiespējami iekļaut oficiālajos aprēķinos un prognozēs. Būtībā jebkura valsts iestāde jebkurā pasaules valstī veido savas ekonomikas nākotnes prognozes, balstoties uz kādu jau iepriekš noteiktu un pārbaudītu faktoru kopumu un pieņemot, ka situācija nākamajā, aiznākamajā gadā un tā tālāk attīstīsies vai nu nedaudz labāk, vai nedaudz sliktāk, nekā tā ir konkrētajā brīdī. Papildus, protams, tiek ņemti vērā nozīmīgākie riski, vēl kādi citi faktori, tomēr pamatā visas oficiālās prognozes – tās ir esošās situācijas ekstrapolācija, atsevišķos gadījumos ņemot vērā kādus būtiskus papildu faktorus.
Piemēram, gadu pirms Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) tika prognozēts, ka Latvijas ekonomika 2004. gadā pieaugs par 6–7%, un tā arī bija. Iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums apmēram tādā līmenī atradās vēl pirms iestāšanās ES, bet ES fondu līdzekļu, investīciju, eksporta, patēriņa un kreditēšanas pieauguma dēļ pat augstāki izaugsmes tempi noturējās vēl dažus gadus, kas vēl tagad tiek dēvēti par treknajiem gadiem. Savukārt tas, ka šiem gadiem sekos iespaidīga krīze, gaidīts, protams, netika, lai gan nevar teikt, ka tolaik neizskanēja arī brīdinājumi. Tomēr visi galvenie secinājumi tika izdarīti jau pēc tam. Ja šāda iespēja pavērtos vēlreiz, mēs dažādos līmeņos, protams, būtu ievērojami gudrāki, taču vēlreiz šāda buma nebūs, arī kopējā situācija ir ievērojami cita, un arī attīstības iespējas jāmeklē citur.
Viens virziens, protams, ir privāto investīciju piesaiste, jo šobrīd ir tā, ka lielākā daļa investīciju nāk no ES fondiem. Bet, ja mēs vēlamies uzrāvienu, tad ir nepieciešamas privātās investīcijas. Par to tiek daudz runāts, tostarp uzsverot, ka šajā ziņā mēs atpaliekam kā no Igaunijas, tā Lietuvas, kā arī aicinot uzlabot uzņēmējdarbības vidi, mazināt birokrātiju un uzlabot kreditēšanas nosacījumus. Es teiktu, ka šie aicinājumi arī noved pie izmaiņām, taču ne tik ātri, kā tam vajadzētu būt vai kā tas varētu būt. Arī mūsu kaimiņi, protams, nestāv uz vietas. Arī Igaunijā un Lietuvā visu laiku tiek kaut kas uzlabots, tā ka Latvija šajā ziņā ir iedzinējas lomā, kas nav pati izdevīgākā pozīcija.
Citas svarīgas lietas jeb strukturālie izaicinājumi savukārt ir Latvijas salīdzinoši zemais produktivitātes un inovāciju vidējais līmenis. Latvijā ir uzņēmumi, kas rada produktus ar patiešām augstu pievienoto vērtību, plaši izmanto informācijas tehnoloģijas un inovāciju ziņā, kā minimums, neatpaliek no saviem ārvalstu konkurentiem, taču šādu uzņēmumu ir maz, un attiecīgi arī vidējais rādītājs nav augsts. Vai, ja būsim godīgi, tad ir zems. Un tas pats attiecas uz cilvēkkapitālu. Ir uzņēmumi, kuri plaši un mērķtiecīgi nodarbojas ar labvēlīgas darba vides radīšanu vecākās paaudzes darbiniekiem, ar jauno speciālistu piesaisti un izglītošanu u. c., bet tādu atkal nav vairākums.
Turklāt, ja mēs runājam par augstu pievienoto vērtību, inovācijām, cilvēkkapitālu un vēl citām līdzīgām lietām, tad tās ir jomas, kur valsts neko īpaši sakārtot nevar. Ar likumu un lēmumu starpniecību var uzlabot kopējo uzņēmējdarbības vidi, var arī samazināt birokrātiju, var radīt labākus apstākļus privāto investīciju piesaistei un var arī sekmēt izglītības kvalitātes uzlabošanos, taču nevar panākt, piemēram, mākslīgā intelekta izmantošanu uzņēmuma darbā vai nodrošināt, ka uzņēmums nodrošina saviem darbiniekiem maksimāli labvēlīgu vidi, ka biznesa mērķu sasniegšanai tiek pieiets maksimāli radoši un ar izdomu.
Vienlaikus tieši tie arī ir galvenie faktori, kuri spēj nodrošināt atsevišķu uzņēmumu un tātad visas valsts tautsaimniecības uzrāvienu. Tas ir manis pieminētais daļēji vai drīzāk pieticīgi realizētais iekšējais potenciāls, un Baltijas Biznesa foruma mērķis ir nodrošināt kā iespējami labāku apmaiņu ar šādām pieredzēm, tā arī šādas pieejas vēršanos plašumā.
Būtiski šajā gadījumā ir arī, ka Latvija ir neliela valsts un arī mūsu uzņēmumi ir salīdzinoši nelieli. Tās kompānijas, kuras mēs ierasti uzskatām par lielām, tās ES un vēl jo vairāk pasaules mērogā pieder labi ja pie vidējiem uzņēmumiem, kas tostarp nozīmē arī to, ka šādiem uzņēmumiem ir ievērojami vieglāk pārkārtoties, pielāgoties izmaiņām situācijā, ieviest inovatīvus risinājumus, paaugstināt pievienoto vērtību u. c. Ievērojama daļa mūsu uzņēmumu un ne tikai mūsu – arī abu mūsu kaimiņvalstu – ir kompānijas, kuras principā pēc visiem parametriem ir vislabāk pielāgotas visam iepriekšminētajam. Ne par lielu un ne par mazu.
To pašu tātad var teikt arī par valsti. Ka nelielai valstij ir ievērojami vieglāk reaģēt uz dažādiem izaicinājumiem, vieglāk pārkārtoties utt. Tomēr ar to pašu biznesa vides uzlabošanu vai birokrātijas mazināšanu pie mums sokas ne tik labi, kā pie kaimiņiem.
Gan jā, gan nē. No vienas puses, nelielai valstij, protams, ir iespējas ievērojami elastīgāk reaģēt uz tām vai citām ārējām pārmaiņām, ieviest dažādus jaunievedumus u. c. Mērogi to atļauj, viss ir kompakti un pārskatāmi. Savukārt, no otras puses, gandrīz jebkurai valsts pārvaldei piemīt ļoti liela inerce un nevēlēšanās jebko mainīt lietās vai principos, kas jau darbojas. Lēmumi par kādām būtiskām pārmaiņām gandrīz vienmēr ir politiski un tieši tāpat gandrīz vienmēr noved pie tā, ka īstermiņā parādās arī kādi zaudētāji. Teiksim, tiek pieņemts lēmums ar mākslīgā intelekta palīdzību automatizēt kādus procesus valsts pārvaldē, kā rezultātā ir cilvēki, kuri zaudē darbu, vēl citiem nākas pārkvalificēties u. tml. Un viņiem tas, dabiski, neraisa nekādu sajūsmu, bet viņi visi ir vēlētāji. Tamdēļ arī netrūkst gadījumu, kad labas ieceres, teiksim tā, izsīkst.
Kopumā, lai tiktu īstenotas kādas plašas un radikālas pārmaiņas vai reformas, parasti ir nepieciešami pamatīgi satricinājumi. Lai sabiedrība teiktu, ka tā dzīvot vairāk nevar. Tas ir tāds zināms paradokss, jo daudzas kritiskas situācijas vai traģēdijas varētu arī netikt piedzīvotas, ja laikus būtu pieņemti atbilstīgi lēmumi. Un tā, protams, nav tikai Latvijas problēma, tā ir daudzu valstu problēma – ka riski un apdraudējumi tiek novērsti nevis preventīvi, bet tikai tad, kad, tēlaini izsakoties, jau ir iespēris zibens.
Sava inerce vai piesardzība, protams, pastāv arī biznesā, taču tur kopumā jaunu vai nestandarta risinājumu ieviešana ir daudzkārt vienkāršāka. Konkurences apstākļos to darīt vienkārši liek situācija. Jūs nemitīgi vai nu sekojat konkurentiem, vai cenšaties no viņiem atrauties, jums gandrīz nemitīgi ir jāpielāgojas jauniem izaicinājumiem vai riskiem u. c. Un ļoti būtiski šajā gadījumā ir, ka inovatīvs bizness savā ziņā dzen uz priekšu arī valsts pārvaldi, politisko lēmumu pieņēmējus. Ja parādās jauni pakalpojumi vai risinājumi biznesā, tad valstij uz tiem ir jāreaģē jebkurā gadījumā – tas viss ir jāklasificē, jāregulē, jāiekļauj kādās robežās.
Pie mums tikmēr parasti tiek gaidīts, ka atsūtīs instrukcijas no nosacītās Briseles. Vai es maldos?
Visbiežāk tā diemžēl arī ir, turklāt pat īpaši necenšoties šīs instrukcijas, to saturu ietekmēt. Vienlaikus gadījumos, kad ES līmenī tiek lemts par kādu jaunu lietu vai procesu regulējumu atbalstīšanu u. c., zināmas priekšrocības vienmēr ir tām dalībvalstīm, kurās attiecīgais regulējums jau pastāv nacionālā līmenī. Jūs vienmēr varat pateikt, ka te ir mūsu risinājums, tas ir spēkā, tas darbojas, tas ir efektīvs utt. Un pastāvēt uz to, lai tie punkti, kas ir svarīgi tieši jums, jūsu valstij, tiktu iekļauti arī topošajā visa Eiropas līmeņa regulējumā. Ja nostāja būs konsekventa, tad tādā vai citādā mērā tas arī izdosies.
Savukārt, ja jums šāda nacionālā regulējuma nav vai vispār ir tikai ļoti izplūdis un neskaidrs priekšstats par to, kādam šim regulējumam vajadzētu izskatīties, tad arī spēles noteikumus diktēs un nosacītās instrukcijas izstrādās citi ļaudis. Labākais, uz ko var cerēt, ir, ka jūsu uzņēmumu intereses vismaz kādā mērā tiks ņemtas vērā profesionālo asociāciju vai citu organizāciju priekšlikumos. Turklāt visa vaina par «nepareizu» regulējumu pēc tam tiks norakstīta uz kādiem abstraktiem Briseles birokrātiem.
Un te mēs atkal atgriežamies pie tā, par ko jau runājām. Lai būtu šāds nacionālais regulējums un attiecīgi arī iespējas aizstāvēt sava biznesa intereses ES līmenī, ir nepieciešams tāds bizness, kurš dzen uz priekšu valsts pārvaldi, politiķus un liek šādu regulējumu izstrādāt, vēl pirms tāds parādās visas Eiropas mērogā. Turklāt nepietiek tikai ar dažām inovatīvām kompānijām, vajag, lai šādu kompāniju būtu iespējami vairāk.
Jūs vairākkārt pieminējāt mākslīgā intelekta izmantošanas nepieciešamību. Tas ir kas – brīnumnūjiņa?
Nekādā gadījumā. Mākslīgais intelekts vienkārši ir jauna līmeņa tehnoloģisks risinājums vai, pareizāk, liels skaits šādu jaunu risinājumu, kurus izmantojot ir iespējams padarīt daudzus biznesa procesus ātrākus un efektīvākus, palielinot uzņēmumu konkurētspēju. Par to tiek ļoti daudz runāts, es nesākšu atkārtoties.
Tajā pašā laikā arī uz mākslīgo intelektu attiecas viss tas pats, kas vienmēr ir attiecies uz dažādiem jaunievedumiem. Apkārt tiem tiek sacelta nesamērīga ažiotāža, parādās liels skaits jaunuzņēmumu, kuri tostarp piesaista ievērojamus līdzekļus, turklāt bieži vien, var teikt, vispār bez jebkādiem reāliem biznesa plāniem. Tāpat tiek zīmētas pārspīlētas un utopiskas nākotnes vīzijas, apspriesti scenāriji, kuri dzīvē nekad neīstenosies. Realitātē tikmēr izrādās, ka dažu gadu laikā visa šī ažiotāža noplok, bet konkrētie risinājumi vienkārši ieņem savu vietu mūsu ikdienā. Un es nešaubos, ka tā būs arī ar mākslīgo intelektu. Dažu tuvāko gadu laikā izkristalizēsies tie uzņēmumi, kuri spēs piedāvāt labākos un dzīvotspējīgākos mākslīgā intelekta risinājumus, šie risinājumi ienāks cilvēku ikdienā, arī biznesa ikdienā un ieņems tur savu nozīmīgu vietu. Būtībā tie būs obligāti jebkuram biznesam, lai tas būtu konkurētspējīgs, un, jo ātrāk šādi risinājumi tiks ieviesti, jo labāk. Tajā pašā laikā mākslīgais intelekts ir tieši instruments, nevis kāds universāls rīks, pēc kura ieviešanas vairs nekas nebūs jādara un ne par ko nenāksies domāt.
Saistībā ar visu iepriekšminēto – vēl viena tēma, kas raisa lielu skaitu diskusiju un pretrunīgus viedokļus, ir tā dēvētais zaļais kurss. Kā tas ietekmē biznesu Latvijā?
Skatoties, kā kuru biznesu. Ja jūs darbojaties alternatīvās enerģētikas jomā, tad, protams, ietekmē ļoti pozitīvi. Bet, ja nopietni, tad šāda kursa esība nozīmē to, ka pēc zaļās politikas ir atbilstīgs pieprasījums sabiedrībā, un biznesam ar to ir jebkurā gadījumā jārēķinās. Latvijā tas varbūt nav tik izteikti, taču tā sauktajā vecajā Eiropā nebūt zaļam visbiežāk nozīmē arī nebūt konkurētspējīgam. Ar to ir jārēķinās.
Cits jautājums jau ir par visu zaļo politiku ES līmenī kopumā. Es neesmu enerģētikas speciālists, taču nedomāju, ka ir pareizi izvirzīt būtībā politiskus mērķus, daļas no kuriem sasniegšanai nepieciešamie tehniskie un tehnoloģiskie risinājumi vēl ir tikai jāizstrādā. Šādiem procesiem tomēr ir jābūt pragmatiskiem un rūpīgi izsvērtiem. Bet zaļie risinājumi, protams, ir uz palikšanu un arī ieņem būtisku vietu mūsu ikdienā.
Mēs dzīvojam nemitīgi mainīgā pasaulē un biznesa vidē, kur par nākotnes čempioniem kļūs tie, kuri domā ātrāk, rīkojas drosmīgāk un ir gatavi paši veidot jaunus spēles noteikumus, nevis pielāgoties citu idejām.
MĀKSLĪGAIS INTELEKTS – DRAUGS VAI DRAUDS?
Mākslīgais intelekts (MI) ir gan cilvēka draugs, gan potenciāls drauds – tas viss atkarīgs no tā, kā to izmanto. Tādēļ šajā rakstu sērijā par MI tiks meklētas un rastas atbildes uz jautājumu – kurā brīdī MI cilvēkam un sabiedrībai kopumā rada riskus, bet kurā tas ir kā būtisks instruments ekonomikas un citu jomu attīstības sekmēšanai un attiecīgi sabiedrības labklājības līmeņa pieaugumam.
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.