Reforma izglītībā – nepārtraukti. Trūkst domāšanas reformas

Sākas jauns mācību gads ar lieliem pārdzīvojumiem – gan par skolotāju iztrūkumu, gan algām, gan neskaidrību par nākotni. Tiesa, tas skar vienīgi publisko sektoru – privātie nežēlojas. Kā tā?

Zane Ozola. Vispār jau visi apstākļi ir tādi, ka privātais sektors var attīstīties. Un ir arī tā drošības sajūta, ka mēs varam plānot attīstību. Mēs katru otro vasaru atveram jaunu bērnudārzu. Šogad iznāk tā, ka mēs gan atveram jaunu bērnudārzu, gan fundamentāli remontējam to, kas Gregora ielā, un to darām par saviem līdzekļiem.

Izglītības jomas reformas jūs neskar?

Z. O. Mūs skar ļoti. Protams, izglītības saturs attiecas uz pilnīgi visiem, uz mums arī, bet mēs jau īstenībā daudzus gadus strādājam atbilstoši tam, ko ievieš.

Jānis Ozols. Jau sen pirms reformas.

Paredzējāt, kāds būs izglītības saturs?

Z. O. Pasaulē jau daudzkur strādā ar šādu – pie mums jauno – saturu, ar pieeju, ka ir vairāk darbības un mazāk zubrīšanās un iekalšanas. Tagad visā valstī sāk strādāt ar jauno saturu, bet es domāju, ka Patnis jau tūliņ sāks meklēt citus ceļus, kas ir jauni pedagoģijā.

Kādus?

Z. O. To es tagad nestāstīšu.

J. O. Atceramies, ko somi teica – ka katrus 10 gadus jātaisa reforma, jo viss attīstās.

Piedodiet, bet mūsu skolotāji laikam traki paliktu, ja kāds teiktu, ka reformas būs nebeidzamas. Gribas taču kādreiz mieru no tām, skaidrību par noteiktu kārtību.

J. O. Reforma izglītības jomā notiek nepārtraukti, bet domāšanas reforma nenotiek.

Z. O. Mums ļoti grūti kaut kā to reformu sākt un pabeigt tāpēc, ka politiskā iekārta ir tāda, ka nemitīgi mainās ministri, kuriem ir dažādas domas un atšķirīga politiskā pārliecība.

Tad jāsagatavo skaidrs reformas plāns, lai tas ir uz papīra, nevis tikai ministru galvās, jāapstiprina, lai ir kā akmenī iecirsts un visiem saistoša tā ievērošana.

Z. O. Es labprāt tādu gribētu redzēt, bet mums tie plāni ir diezgan formāli. Bet šobrīd lielā satura reforma ir, tas ir labi, un ir skolu tīkla reforma. Man gan pašai ļoti nepatīk tā virzība, ka nu visas mazās skolas slēgsim, koncentrēsim visu lielajās – tam es nepiekrītu, bet tas, ka skolu tīkls ir jāsakārto, protams, tā ir.

Kāpēc nepiekrītat mazo skolu slēgšanai?

Z. O. Tāpēc, ka ir jābūt dažādībai, ir jābūt dažādām skolām, vajag arī mazās. Mēs ar domubiedriem jau pirms gadiem vienpadsmit izveidojām lauku skolu glābšanas grupu, skaidrojām, ka vienkārši ir citādas metodes, kā strādāt nomaļā lauku skolā. Piemēram, ja pirmajā līdz sestajā klasē ir 30 bērnu, pietiek ar diviem pedagogiem.

Un visi bērni mācās vienlaicīgi vienā grupā?

Z. O. Vienā vai divās. Protams, to nevar darīt katrs, ir jāizmanto pilnīgi cita mācību metode. Svarīgi būt elastīgiem.

Otra lieta par mazajām skolām. Es esmu ļoti priecīga, ka arvien Latvijā atveras jaunas privātskolas. Tas ir tāpēc, ka cilvēkiem ir iniciatīva – viņi grib izveidot jauna veida skolu. Kāpēc viņi to dara? Acīmredzot kaut kas viņus neapmierina pastāvošajā piedāvājumā. Preiļu brīvā skola ir tāda, Ikšķilē ir skola, Siguldā.

Un Drabešos?

Z. O. Drabešos ir cita lieta, tur ir pašvaldības skola, kur savukārt pašvaldība ir nodemonstrējusi ārkārtīgu gudrību manā skatījumā – izremontēja veco skolu, uztaisīja jaunu koncepciju, paņēma jaunu direktori. Protams, sākumā ir maz bērnu un risks, bet arī mēs biznesā ar to rēķināmies. Es nezinu, kā būs pašvaldībā, ceru, ka viņiem pietiks pacietības sagaidīt to brīdi, kad tā skola piepildīsies un nesīs slavu. Jo, piemēram, arī Cēsu jaunā skola taču nebija pirmajā gadā uzreiz pilna. Viņi vienkārši kaldināja savu slavu, un tagad cilvēki brauc, speciāli pat pārceļas uz Cēsīm, lai bērni tajā skolā mācītos.

Vienmēr tas sāpīgais jautājums, ka finansējumu piešķir pēc principa, ka nauda seko bērnam...

...mazajām skolām esot neizdevīgs.

Z. O. Nē, šis modelis ir izdevīgs pilnīgi visiem, ja saprot, ka uz vienu skolotāju ir apmēram 15 bērnu. Jābūt elastīgam, jādarbojas pēc tā dēvētajiem saimes skolas principiem. Protams, jābūt ļoti gudriem skolotājiem.