Vēl oktobrī jūs atkārtojāt vispārpieņemto tēzi, ka pašvaldību vēlēšanu rezultāti nekad nav ietekmējuši valdības stabilitāti. Šobrīd tā situācija laikam ir pamainījusies - reitingi rāda, ka ne tikai JV varētu zaudēt Rīgas mēra amatu, bet kopumā tā dēvētās latviskās vai proeiropeiskās partijas var zaudēt Rīgu, politiķi runā par to, ka sarunas par iespējamām izmaiņām valdībā atliktas līdz šiem rezultātiem. No premjera partijas puses būtu nenopietni negatavoties dažādiem scenārijiem un es zinu, ka JV tie tiek apspriesti. Jūs dara bažīgu iespējamais iznākums Rīgā?
Mēs regulāri monitorējam situāciju, protams. Un jāsaka, ka mums aug reitings. Tūlīt nāks ārā jaunākie reitingi Rīgā, bet mums ir arī savi reitingi, ko mērām un, kas ir ļoti ticami. Bet mēs arī ļoti strādājam uz Rīgu un, protams, ļoti labi saprotam, ka pašvaldību vēlēšanas un Rīga ir ļoti svarīgs stratēģisks brīdis, kurā varēs nomērīt, kas notiek šobrīd politikā. Rīga mums ir ļoti svarīga. Tas, ka ir liela aktivitāte no populistiskām partijām, kuras varbūt ne tik daudz atbalsta nacionālas un valstiskas idejas, tas ir skaidrs, mēs to redzam, par tiem riskiem esam informēti. Tāpēc, manuprāt, būtu bijis svarīgi, un uz ko JV kopā ar Progresīvajiem aicina Nacionālo apvienību (NA) -, apvienoties un pateikt, ka koalīciju kopā ar Latvija pirmajā vietā (LPV), ar Aināru Šleseru viņi neveidos. Bet pagaidām nav publiska informācija, ka viņi to nedarīs. Tāpēc, manuprāt, lai cik dīvaini tas nebūtu vēl aizvien pie šī jautājuma atgriezties un atgriezties, bet joprojām valstiski, latviski domājošo partiju konsolidācija ir svarīga un man tādēļ ir arī svarīgi Saeimā uzturēt regulāru dialogu ar opozīcijas partijām. Jo nav jau noslēpums, mēs startējam ne tikai Rīgā, mēs startējam ar NA kopā Rēzeknē, mēs startējam kopā ar (Apvienotajā sarakstā ietilpstošo) Latvijas reģionu partiju Jēkabpilī. Tas nozīmē, ka mēs jau sadarbojamies arī ar valdības opozīcijas partijām, kamēr ar Alekseja Rosļikova Stabilitātei! vai Šlesera LPV mēs nekur kopā nestartējam.
Es saprotu, ka Rīgas vēlēšanu sakarā tās bažas jau ir plašākas un tālejošākas par tikai to, kādu novērtējumu vēlētājs dos valdības partijām?
Protams, ka tās ir arī bažas par to, kas notiks tālāk Saeimas vēlēšanās, jo tam jāgatavojas. Mēs jau redzam, ka daži politiķi Latvijā cenšas atdarināt citus ārzemju politiķus, bet arī te situācija mainās, jo ne visi viņi spēj iegūt popularitāti Latvijā. Tā kā autentiskumam arī ir liela nozīme un mēs kā JV cenšamies palikt autentiski. Un, manuprāt, tas, ko mēs redzam no mērījumiem un saprotam, ka cilvēkiem šajā mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā izvēloties, par ko balsot, liela nozīme it sajūtai, ka viņi balso par to, ko viņi pazīst. Bet mēs arī zinām politisko ciklu, ka ik pa laikam tas mainās, un tad nāk populisma vilnis, un tāds jau bija nevis pēdējās, bet vēl iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, un mēs arī atceramies visi, kā tas beidzās. Bet mēs arī rēķināmies, ka JV būs jāstrādā pie tā, lai mums būtu gana spēcīgs piedāvājums uz Saeimas vēlēšanām. Mums būs jādomā par savu programmu. Iepriekšējo Saeimas vēlēšanu programmas autore esmu es, es to visu koordinēju, nu šobrīd arī būs nopietni jāiesaistās un labi jāstrādā. Bet noteikti vispirms ir jāsagaida Rīgas vēlēšanu rezultāti.
Pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Bet es gribu pabeigt sarunu par dažādiem Rīgas scenārijiem un to ietekmi. Tad jums ir bažas, - ja Šlesers uzvar Rīgā un izveido koalīciju…
…Šlesers neizveidos koalīciju. Mēs strādājam pie tā, lai viņš koalīciju neizveidotu. Jo tam būs liela nozīme. Tas ir tas, ko jūs prasījāt pašā sākumā.
Tādā ziņā, ka, paņemot varu Rīgā, tas Šleseram dotu priekšrocības, atspēriena punktu 2026. gada Saeimas vēlēšanās?
Nu spriediet pati. Mēs jau esam piedzīvojuši, ka politiķi izmanto savus resursus. Man ļoti negribētos atkal nonākt tādā situācijā, ka amatpersonas izmanto savu stāvokli ļoti plaši, lai gūtu varu. Lai vai ko varētu teikt par esošo politiku, bet, manuprāt, šobrīd tas tādā veidā netiek organizēts.
Tā ir ieviesies, ka Rīgas domes vēlēšanās daudz lielākā mērā nekā Saeimā to vai citu politiskās koalīcijas scenāriju ietekmē tas, kādas personālijas no katra saraksta ir ievēlētas. Var taču izveidoties gan situācija, ka Šlesers uzvar un viņam pietrūkst balsu koalīcijas izveidei, gan situācija, ka latviskajam blokam kopumā neiet nemaz tik slikti, bet balsu pietrūkst. Un tad var nākties izšķirties - ļaut varu paņemt Šleseram, tostarp, zvejojot individuālas balsis, vai ņemt Šleseru savā koalīcijā. Abi varianti sāpīgi, otrais pat Šleseru taktiski tuvina valdības koalīcijai 2026. gadā, jo pēc Saeimas vēlēšanām var rasties jautājums - ja jūs ar viņu strādājat koalīcijā Rīgā, kāpēc neņemt valdības koalīcijā. Kurš krupis, valstiski domājot, norijamāks?
Var jau arī izveidot mazākuma koalīciju. Svarīgas personālijas, kā jūs teicāt, un svarīgi tas, vai Rīga spēs sadarboties ar valdību un Saeimas koalīciju. Tāpēc, ka tas, ko mēs šobrīd bieži redzam, tiek teikts, ka Rīga ir atpalikusi, nu tas atpalicības moments zināmā mērā ir saistīts ar Nila Ušakova (Saskaņa) laiku, jo tā nesadarbība ar valdību bija milzīga, un mēs vēl tagad redzam, kā daudzi Rīgas uzņēmumi tiek tīrīti no tajā laikā sastrādātā - gan padomnieki, gan kādi brīnumi tik tur nebija. Es vēl atceros, ka pirms ne tik daudziem gadiem no vienas finanšu institūcijas dzirdēju, - ja tā turpināsies, mēs Rīgai nevarēsim izsniegt kredītus. Principā Rīga bija nonākusi tādās rokās, kas mums visiem nesa zaudējumus, jo, ja Rīga neattīstās, slikti ir visai Latvijai. Un es domāju, mēs nevaram kā valsts atļauties atdot Rīgu cilvēkiem, kas uzskata, ka iebrukt kādā valstī ir normāli. Nu vismaz tā ir paudis viens no prokremliski orientēto partiju līderiem. Mēs nevaram to pieļaut. Rīga ir Latvija, Rīga ir Latvijas Republikas galvaspilsēta.
Nu, labi, bet, ja Rīga tiktu zaudēta, piekritīsiet, tā būtu galvenokārt JV atbildība?
Nu, es nevaru pateikt šobrīd, kādi būs vēlēšanu rezultāti, jo tā būs arī tās partijas atbildība, kura iegūs vislielāko balsu skaitu vispirmām kārtām. Jo tas būs noteicošais faktors. [Runa ir par to, uz kuru partiju gulsies lielākā atbildība, jo tieši tā izšķirs, ar ko veidot koalīciju Rīgas domē, - red.] Bet, es domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka mēs spējam sastrādāties. Nu, mums ir sena vēsture, mēs esam strādājuši kopā gan ar Nacionālo apvienību, gan ar ZZS, gan ar Progresīvajiem. Un tur jau ir jāņem vērā, kā jūs minējāt, tās spējas sadarboties.
Ar Progresīvajiem jums jau labu laiku attiecības Rīgas domē iet augstos toņos. Es pieņemu, sabiedrībai jau sen ir grūti saprast, kā JV ar Progresīvajiem spēj strādāt kopā valdībā, kamēr Rīgas domē Progresīvie jūsu mēru Vilni Ķirsi un domes frakcijas vadītāju Olafu Pulku bez maz vai korupcijā apvaino.
Nu, es domāju, ka Progresīvie cenšas sev dabūt balsis un, lai nu ko, bet Ķirsi korupcijā apvainot, manuprāt, ir pilnīgs neprāts, jo, Vilni pazīstot nu jau vairākus gadus, es viennozīmīgi zinu, ka viņš ir tāds taisns cilvēks. Viņš noteikti nav cilvēks, kurš kādas rebes kārtotu vai kaut ko tādu. Es Vilni tīri labi pazīstu, lai teiktu, ka tā noteikti nav. Var vadītājam vienmēr pārmest, ka viņš nav kaut ko līdz galam redzējis, jo tā saimniecība ir milzīga. Nu to es saprotu, jo vadītājam var pārmest visu ko, ko kāds cits nav izdarījis, bet es noteikti noraidu jebkādus apgalvojumus, ka Vilni varētu apvainot korupcijā. Tas, ka Vilnis strādā šobrīd ne visai vienkāršā koalīcijā, es saprotu. Bet tajā, ka mēs ar Progresīvajiem spējam sastrādāties [valdības koalīcijā], es domāju, ir liels viņu Saeimas frakcijas vadītāja Andra Šuvajeva faktors, liela loma tam, kā viņš spēj vadīt šo procesu. Šobrīd arī kultūras ministre Agnese Lāce ir pievienojusies Progresīvo vadībai. Viņi tajā krīzē arī ar iepriekšējo satiksmes ministru ļoti lielu atbildību uzņēmās, saprotot, ka tā situācija nav laba.
Vēl īsumā par Progresīvajiem. Mēs visi redzam, kā Trampa otrā prezidentūra tomēr ir spējusi ietekmēt globālo dienaskārtību, tostarp arī Eiropā, un arī mēs tam pielāgojamies. Un ir viedoklis, ka jau šobrīd Progresīvie ir kļuvis neērts koalīcijas partneris vai vismaz nav vairs tik dabisks prioritārais JV partneris kā tas bija pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām. Es to saku kontekstā ar iespējamiem scenārijiem, kas var skart valdības koalīcijas izmaiņas pēc pašvaldību vēlēšanām. Proti, ka Progresīvo ideoloģiskās prioritātes nebūs tās, kas diktēs reālo politisko dienaskārtību pēc 2026. gada vēlēšanām.
Bet viņi jau arī tagad nediktē [politisko dienaskārtību]. Kāpēc jūs domājat, ka viņi tagad diktē? Es domāju, ka mēs spējam sadarboties.
Kaut vai viņu propalestīnas nostāja, tā taču ir apgrūtinoša no diplomātiskā viedokļa.
Vai! Mums ir bijuši tik sarežģīti partneri, kas mums ir radījuši tiešām starptautiskas problēmas! Un arī esošajā Saeimā esoši. Tā, ka Progresīvie noteikti nerada tādas starptautiskās problēmas, lai par to runātu. Bet viņiem ir savs vēlētājs. Un skaidrs, ka JV vēlētājam ir savas vērtības, arī man. Pieņemsim, man varētu prasīt, nu kas tad ir tā vīzija uz nākamajām Saeimas vēlēšanām vai šobrīd. Mēs, arī šo valdību veidojot, vienojāmies, ka galvenais centrā ir cilvēks un tas laikam ir manis pašas redzējums, ka bez cilvēka kā vērtības visas pārējās lietas nav tik svarīgas. Tāpēc es runāju par drošību, tāpēc es runāju par ģimenes vērtībām un tāpēc es runāju par izglītību, un ekonomika, protams, tam visam ir pāri. Bet, kā mēs redzam ģimenes vērtības? Es pati esmu bijusi ļoti dziļi kristietībā un es esmu ticīgs cilvēks, un daudzi var pārmest, ka Stambulas konvencija nav par ģimenes vērtībām. Tieši otrādāk! Stambulas konvencija ir par ģimenes vērtībām, tāpēc, ka es ticu, - ja ģimenē nav miers un kāds tiek regulāri traumēts vai sists un tur aug vēl bērni, mēs izaugam kā traumēta sabiedrība. Man tas ir ļoti būtiski, lai Latvijā būtu pēc iespējas vairāk veselu ģimeņu, nebūtu cilvēku, kuriem, nedod dievs, vēl bērnībā nav bijis iespēju saņemt palīdzību, tāpēc man tas bija ļoti svarīgi, ka mēs izveidojam mehānismu, lai gan sievietes, gan arī vīrieši, kuri cieš no vardarbības, gan bērni, var dabūt no valsts tomēr atbalstu. Mēs dzīvojam laikam līdzi, mums nav vairs tā mentalitāte, kas bija Padomju Savienībā, ka ģimenes lietas, lai paliek tur - aiz durvīm.
Es saprotu, ko jūs gribat teikt, - ka nošķirt šo dienaskārtību kā ekskluzīvi liberālu, ko pārstāv Progresīvie, nebūtu pareizi.
Tas nav ekskluzīvi liberāli, noteikti nē.
Pie JV piedāvājuma mums vēl, es ceru, būs laiks atgriezties, bet es jums gribu tomēr jautāt par nu jau ilgstoši ļoti sliktajiem reitingiem. Kāpēc JV zaudē sabiedrības uzticību, jūsuprāt?
Skaidrs, ka pēc tādas uzvaras, kāda mums bija Saeimas vēlēšanās [26 deputātu vietas], vienmēr tas politiskais svārsts ies kaut kādā citā virzienā, tas ir neizbēgami. Un arī iepriekš, kad Vienotībai bija šis lielais balsu skaits, kad ievēlēja lielo Vienotības frakciju, bija skaidrs, ka kaut kādas izmaiņas būs. [10.Saeimas vēlēšanās 2010. gadā Vienotība ieguva 33 deputātu mandātus, - red.] Un šobrīd mēs esam tie, kas ir uzņēmušies atbildību par valdības vadīšanu ne visai vienkāršā laikā - mums kaimiņos notiek karš, Eiropā ir bijusi diezgan liela ekonomiskā krīze, kas atstāj iespaidu arī uz mūsu ekonomiku, valda nenoteiktība, starptautiskās ziņas šobrīd nav diez ko patīkamas, un cilvēki ir satraukti. Un, protams, vieglākais uz ko paskatīties, ir valdība. Un valdība ir JV. Es domāju, šobrīd ir arī tāds laiks, kad visu to, kas ir, gribās tā kā… gribās atrast kaut ko jaunu. Un mums [JV] ir jācīnās ar šīm vējdzirnavām, kas parādās, kas arī Eiropā notiek. Es regulāri tiekos ar Eiropas līderiem, tur jau notiek tas pats - cilvēkiem ir tendence, kad kaut kas neapmierina, un tā kara klātbūtne šobrīd, protams, visus ik pa laikam satricina, ka gribās kaut kā nomainīt esošo stāvokli, iziet no viņa. Un bieži vien tas izpaužas kā vēlme nomainīt esošo kārtību. Un tas ir tikai dabīgi, ka uz Vienotību tiek raidīti pārmetumi, arī pamatoti ļoti bieži. Arī mums kā partijai ir jāmainās. Tāpēc man ir svarīgi kā Vienotības līderei, gatavot jauno politiķu paaudzi, tāpat es to daru arī valdībā, tāpat arī partijā, bet, saglabājot arī to līdzsvaru ar pieredzējušiem politiķiem. Jo, manuprāt, ja tagad tikai nomaina un visu jaunu, tas politikā var atnest lielu nestabilitāti. Bet, ja tas tiek darīts tādā sabalansētā veidā, tas var.. nu, tā kā ģimenē, kur sadzīvo vairākas paaudzes, - nav jau tālu jāskatās, un tur arī veidojas kaut kāda stabilitāte.
Es tagad atļaušos lasītājiem patulkot, kas paliek nepateikts aiz jūsu tēlainā apraksta. Un tā ir šo reitingu radītā iekšējā nervozitāte JV, kur visi labi saprot, ka 2026. gadā ne tuvu ne visi šobrīd jūsu lielajā frakcijā esošie tiks pārvēlēti, tādēļ jau notiek dažādu scenāriju apspriešana un cīņa par to, cik labu tribīni kurš izcīnīs priekšvēlēšanu gadā, pēc kādiem principiem tiks stādīti kandidātu saraksti, kurš būs pirmais numurs Rīgā, kurš Vidzemē utt. Bet…
Skaidrs, ka Vienotībai sevi ir jāparāda arī tagad, ne tikai pirms Saeimas vēlēšanām.
Ir plaši izplatīts viedoklis, ka jūs šobrīd turat partiju kā ķīlnieci, jo neizskatāt variantu kaut ko mainīt tik radikāli kā paejot malā, atdodot premjera krēslu kādam citam, lai tas būtu JV kandidāts vai kāda cita virzīts kandidāts. Jo tad jūsu tālākā politiskā karjera būtu apdraudēta, būtu neskaidrs, vai partija ietu ar jums kā premjera kandidāti uz vēlēšanām utt. Man jau ir apnicis šos scenārijus analizēt jums aiz muguras ar dažādiem polittehnologiem, tostarp Vienotības bijušajiem biedriem, tādēļ - vai jums te ir sava versija, ko piebilst?
Nu to jums stāsta kāds ļoti neinformēts cilvēks. Tas ir kāds, kas nav manā lokā, kas mani nepazīst tik labi. Es esmu advokāte, es nekad neesmu domājusi, ka visu mūžu būšu premjere vai politiķe. Man krēsls pie dibena nav pielipis, es neesmu no tā laika politiķiem, es esmu mazliet citas paaudzes cilvēks vispār. Un to jums stāsta kāds cilvēks, kas ir no pavisam citas paaudzes, man jāsaka godīgi. Es joprojām varu atgriezties advokāta praksē, jo man patīk bizness, man patīk redzēt lietu virzību uz priekšu. Es godīgi varu teikt, es neesmu šobrīd apsvērusi domu, kā mani ievēlēs nākamajās Saeimas vēlēšanās, vispār pat vienu sekundi manā galvā tādas domas nav. Es esmu atnākusi šeit... Man bija ļoti īsā laikā jāizdomā, vai es piekrītu būt par premjeri, ļoti īsā laikā, ļoti grūtā situācijā faktiski partijai. Un es to izdarīju, saprotot, ko tas nozīmē. Es ļoti labi saprotu lietu kārtību - es biju četrus gadus [bijušā premjera Krišjāņa] Kariņa birojā, es biju [labklājības] ministre, es esmu bijusi īsu laiku Saeimas deputāte, un premjera amats ir ļoti nežēlīgs amats, premjera amats ir tāds, kas paņem tevi visu, kas ļoti daudz no tevis paņem. Un es arī visu sevi izlieku šeit. Es ticu Latvijai, es ticu Latvijas cilvēkiem. Man ir trīs bērni. Un es daru šo darbu tāpēc, ka es gribu izdarīt lietas, es gribu pārmaiņas, es viņām ticu. Man ir vīzija, es redzu, ka Latvija var iegūt priekšrocību citu valstu vidū, tāpēc, ka mēs esam mazāki, tieši tā ir mūsu priekšrocība - mēs varam būt ātrāki, mēs varam apsteigt citus. Kāpēc es runāju par birokrātiju? Ne jau papīru pēc, bet tāpēc, ka es redzu, ka tādā veidā [samazinot birokrātiju] mēs varam apsteigt valstis, kurās ir milzīgi birokrātiski procesi, kas paņem daudz laika. Mums tas notiek daudz ātrāk, mēs ātrāk spējam vienoties. Es to saprotu, es to pazīstu, es redzu, kas notiek gan no biznesa puses, gan es redzu arī valsts pusi. Un mums notiek pozitīvas pārmaiņas. Paskatieties, kas notiek ar kreditēšanu! Ne velti es sāku ar finansēm, lai mums būtu resursi, tad ar konkurētspēju, ar uzņēmumiem, un arī tā darba grupa, ko mēs acīmredzot ne visai veiksmīgi nokomunicējām, kuru visi saprata kā vienīgo birokrātijas apkarotāju, tā bija tikai viena platforma, kurai es ļāvu ienākt arī papildus, lai cilvēki no sabiedrības piedāvātu redzējumu, kas viņiem šķiet aktuāls birokrātijas problēmā. Bet es uz birokrātiju vairāk skatos no valsts konkurētspējas viedokļa. Un mums izdodas! Un nepaceļot patēriņa nodokļus, mēs šobrīd esam ar zemāko inflāciju Baltijā.
Labi, bet pabeidzam par partijas politisko taktiku. Es runāju ar jūsu kolēģiem partijā un tos scenārijus, kuri šobrīd ir uz JV galda, meklējot stratēģiski pareizāko izeju no situācijas, atļāvos noīsināt līdz trim pamatscenārijiem. Pirmais ir nedarīt neko, paņemt pauzi, kas tagad arī tiek darīts, un dot jums laiku, paļaujoties, ka jūs izairēsiet šo situāciju līdz pat 2026. gada vēlēšanām. Otrais ir sagaidīt pašvaldību vēlēšanu rezultātus Rīgā, un atsperoties no tiem, cerēt, ka sarunas par koalīcijas paplašināšanu tagad izdosies. Un trešais scenārijs, kas arī dažiem liekas stratēģiski izdevīgs un Latvijas politikā jau ir bijis, ir pakāpties uz otro pozīciju, ļaujot citam izvirzīt premjeru.
Nu, ja būs kāds cits kandidāts, kāpēc nē. Šobrīd es pie apvāršņa nevienu citu neredzu. Neviena spēcīga konkurenta jau nav! Jūs varat kādu nosaukt?
Apvienotais saraksts (AS) un NA neatsaucas aicinājumiem pievienoties koalīcijai, izvirzot nosacījumus, kas tieši skar premjera jautājumu: pirmkārt, jauna valdība no baltas lapas, kas nozīmē arī jaunu premjeru, otrkārt, neiesim Siliņas vadītā valdībā un vispār jebkura JV premjera vadītā valdībā. Lai gan te ir tas jautājums, vai tur apakšā nav arī politiskā kalkulācija, ka viņiem nav izdevīgi uzņemties atbildību par valdības darbu, vai…
Protams. Protams, viņiem ir izdevīgi neuzņemties atbildību par to, ka Ekonomikas ministrijā nekas nevirzījās uz priekšu, par to, ka Rail Baltica [bijušais NA satiksmes ministrs Jānis] Vitenbergs izdarīja precīzi neko, viņiem ir izdevīgi neuzņemties atbildību par Zemkopības ministrijā sastrādāto. Man Valdis Dombrovskis teica: zini, man bija grūti jautājumi, bet tev uz galda, šķiet, ir viss, kas vien var būt. Sākot ar grūtu ārpolitiku - karš, ekonomika un arī gadiem, faktiski arī dēļ Covid, iestrēgušās problēmas. Un nav jau daudz tādu līderu, kas alkst risināt problēmas. Visi jau grib mazliet vieglāku darbu. Bet es esmu sieviete, man ir trīs bērni, es nebaidos. Es uzskatu, ka tas ir mans uzdevums - iedot šajā brīdī to, ko es vislabāk varu. Būs kāds labāks kandidāts, es noteikti nestīvēšos, ja es redzēšu, ka ir kāds spēcīgāks kandidāts, kas var to darbu izdarīt labāk par mani.
Bet es nepabeidzu jautājumu par AS un NA stīvēšanos. Pirms kāda laika es ar šo viedokli, ka tur apakšā ir politiskā izdevīguma kalkulēšana, konfrontēju vienu no NA smagsvariem Robertu Zīli, uz ko viņš atbildēja: muļķības, neviens no malas šo valdību nevar gāzt, tikai kāds no koalīcijas iekšienes, un JV pati šo soli apzināti nesper. Un tas saskan ar viedokli, ka jūs šo valdību turat savu politiskās karjeras apsvērumu dēļ, ko jūs jau noraidījāt, vai, ka JV kopumā baidās izlaist no rokām varu, atrodoties vājās pozīcijās.
Šis vispār nav bijis dienaskārtībā, un Roberts Zīle ir cilvēks, kurš atteicās vadīt valdību tad, kad viņam bija šī iespēja. Tāpēc es domāju, ka Roberts Zīle diez vai tiešām līdz galam saprot, ko nozīmē būt premjeram, bet katrā ziņā viņš zina, kā atteikties no premjera amata, kad viņam tas bija jādara laikā, kad to uzņēmās darīt Krišjānis Kariņš. Tā, ka man patīk, protams, šie komentētāji, kuri atsakās paši uzņemties atbildību.
Bet nav šobrīd tāda piedāvājuma izveidot no nulles kaut ko jaunu. Es esmu neformāli, protams, ik pa laikam bijusi sarunās gan ar NA, gan AS. Es domāju, ka NA vienkārši ir izdevīgi šobrīd neuzņemties šo atbildību, jo, nu un, kas tad ir viņu premjera amata kandidāts? Jūs zinat kādu? Mums vispār ir bijis NA premjers?
Guntars Krasts 90.gadu beigās. Un tad vēl senāk bija divi neveiksmīgi mēģinājumi izveidot Māra Grīnblata valdību, un vēl iepriekš - Andreja Krastiņa valdību. Tas arī laikam viss. Bet pabeidzot par tām aizkulišu sarunām ar AS un NA - pirmkārt, paldies, ka jūs nenoliedzāt vispārzināmo, ka jums tādas ir bijušas. Bet es gribu saprast, vai tur nav bijusi arī kāda jūsu taktiska kļūda sarunu vešanā, vai otrā pusē jau viss ir izlemts un par prasībām nav iespējams rast kompromisu?
Nē, nu NA jau ir pozicionējusies, ka, kamēr valdībā ir Progresīvie, viņi nenāks.
Tāpēc es jums sākumā jautāju, cik stabili valdībā var justies Progresīvie.
Bet AS tā nav teicis [ka ar Progresīvajiem kopā nestrādās]. Redziet, es negribu arī uzsākt šobrīd šo tēmu, jo vienu brīdi mēs ik pa laikam tās sarunas it kā atvērām un tad tas ienesa ļoti lielu nestabilitāti valdības darbā. Tāpēc arī es šobrīd patiesībā nekoķetēju ar šo tēmu, jo tas nepalīdz šobrīd vadīt valdību un tikt galā ar ļoti grūtiem uzdevumiem. Jo, ja jūs atceraties, nu jau varbūt kādu gadu atpakaļ visu laiku žurnālisti prasīja, nu, kad tad kritīs valdība, vai koalīcija stabila, un, godīgi sakot, tas bija neproduktīvi visām pusēm, arī Latvijas valstij. Tas nedeva nekādu pozitīvu rezultātu. Tāpēc es arī nolēmu kaut kad iekšēji, ka šī, kā jūs minējāt, neformālā aktīvā sarunu vešana nedod labu rezultātu, ja nav skaidra lēmuma, kad tas notiek un kā. Tāpēc šobrīd arī tādas aktīvas sarunas nenotiek, jo visi šobrīd ir pašvaldību vēlēšanu procesā.
Bet tas pēcvēlēšanu rīts Rīgā to situāciju atkal var mainīt?
Es tā neteiktu šobrīd. Es teiktu, ka ir tās vēlēšanas jānovada un tad ir jāskatās. Jo es negribu tagad iemest sēklu, ka visi atkal runās to, ka mainīsies valdība. Šobrīd patiesībā koalīcija jūtas stabili. Ir jāpieņem ļoti grūti lēmumi, bet neskatoties uz visu to, mēs spējam. Un, manuprāt, šī koalīcija varēs pastāvēt tik ilgi, cik ilgi mēs šādus grūtus lēmumus spēsim iekšēji izcirkulēt, izdiskutēt un pieņemt. Tas ir pozitīvais visā šajā stāstā.
Bet tomēr izrunājam scenāriju, ka latviskajām partijām vēlēšanas Rīgā tomēr nebeidzas tik labi un tad ne vairs tikai JV ir spiesta domāt, ko mainīt, bet arī AS, kurš šobrīd, izskatās, vispār neiekļūst domē, un, iespējams, pat NA sāk izjust spiedienu, ka latviskajām partijām ir jāapvieno spēki, lai Šlesers 2026. gadā Saeimā neatkārto to, ko viņam tagad pareģo Rīgā. Pie šāda hipotētiska scenārija tās valdības koalīcijas sarunas var atjaunoties un tad, kuram pie kura ir jāiet?
Jūs brīnišķīgi tikko noformulējāt arī manu domu. Manuprāt, JV, ņemot arī vērā to mūsu iepriekšējo pieredzi, - pirms Krišjānis Kariņš kļuva par premjeru -, mums bija tikai 8 mandāti Saeimā, arī ņemot vērā to, cik grūti mums gāja pēc tā brīža, kad vajadzēja ātri nomainīt valdību, izveidojot esošo koalīciju, mēs visu laiku sev uzdodam šo jautājumu. Bet ir tāda sajūta, ka varbūt ne visas partijas apzinās to situāciju. Jo parasti premjera partijai arī ir tas vislielākais spiediens un žurnālisti uzdod jautājumus arī par citām partijām. Man gribētos, lai citas partijas jau pēc Rīgas vēlēšanām pašas izvērtē arī savas opcijas. Jūs pareizi to jautājumu noformulējāt. Jo principā man negribētos kādu pierunāt. Es gribētu strādāt kopā ar tādiem, kas saprot, ka būs jāstrādā.
Daudzi jautājumi šobrīd atkristu, ja jums būtu izdevies valdības restarts. Kāpēc, jūsuprāt, tas neizdevās? Un, kāpēc jūs atteicāties no savas ieceres par plašāku ministru rokādi, apstājoties tikai pie trim?
Nē, nebija man tāda doma.
Nu, jūs taču meklējāt jaunu aizsardzības ministru, piemēram, bet Andri Sprūdu tā arī nenomainījāt.
Nē.
Premjeres kundze, jūs vairākkārt uzsvērāt, ka esat trīs bērnu mamma, jums jāzina, ka mānīties nav labi!
(Smejas.) Bija tā, - ja tas viens cilvēks [kuram to amatu piedāvāja] būtu gatavs viņu paņemt, tad es kaut ko mainītu, bet tā kā tas viens cilvēks nepiekrita, tad es vairs par to jautājumu nedomāju. Tā ir pareizā atbilde. Jo es sapratu, ka to var darīt [mainīt aizsardzības ministru] tikai tad, ja tur ieliek ļoti kompetentu un spējīgu cilvēku, un tādā kontekstā neapdraudot visu koalīciju.
Tā iecere tātad izrietēja no noskatītā kandidāta izcilās kompetences un pieredzes, nevis no neapmierinātības ar Sprūdu? Jo jūs vēlā rudenī intervijā žurnālam IR ļoti skarbi novērtējāt Sprūdu, ka viņam šis aizsardzības ministra amats ir “uzdāvināts”.
Un vēl joprojām novērtēju. Nu kā, - ir jāvērtē! Jo šobrīd aizsardzības ministram patiesībā ir tāds ļoti atbildīgs uzdevums - sabiedrībai pierādīt to, ko valdība vakar [intervija notiek trešdien, 14. maijā, - red.] pieņēma, ka tiešām šie 5% ir svarīgākā prioritāte un viņam ir jārada sabiedrībā šī vajadzība pēc tā. Šobrīd es neredzu, ka viņš to līdz galam ir izdarījis. Viņam faktiski šajā vasarā būs ļoti jāstrādā līdz budžeta sarunām, lai pārliecinātu arī citus ministrus un citas nozares. Tas būs viņa uzdevums.
Jūs nenožēlojat, ka ļoti koleģiāli neiztirzājāt iemeslus, kādēļ nomainījāt konkrētos trīs ministrus, kas ļāva viņiem izspēlēt lielu publisku drāmu par to, cik nepamatoti, vispār nebrīdinot un neko nepaskaidrojot, ir nomainīti visu laiku labākie ministri? Jo tas konkrētas argumentācijas iztrūkums jums tika pārmests un arī kļuva par vienu no iemesliem, kādēļ tas restarts tika novērtēts kā neveiksmīgs.
Es domāju, ka restarts nav neveiksmīgs. Redzu, ka ļoti pozitīvi šobrīd tiešām komunicē [jaunais satiksmes ministrs Atis] Švinka, ka virzās daudzi lēmumi, kuri varēja būt pieņemti jau iepriekšējā ministra laikā. Tāpat jāsaka, ka ar Reini Uzulnieku esmu ieguvusi jaunu labklājības ministru, kurš apmeklē Ministru kabineta sēdes un strādā. Un arī Izglītības ministrijā viss turpinās, tā ka es nevarētu teikt, ka šis restarts bija neveiksmīgs.
Tas ir ļoti interesanti, ka premjerei ir jāsaka, ka, nomainot labklājības ministru, viņa ir ieguvusi valdības locekli, kurš apmeklē valdības sēdes un strādā. Vai tas nozīmē, ka jums bija iebildumi pret iepriekšējā labklājības ministra Ulda Auguļa darba disciplīnu?
(Ilga pauze.) Kā lai es to pasaku…
Godīgi, bet neapdraudot koalīcijas stabilitāti.
Es teiktu, ka jaunajam ministram deg acis un viņš tiešām redz, ka viņš grib panākt izmaiņas demogrāfijas politikas jautājumos, viņš ir ļoti ieinteresēts strādāt arī kopā ar nevalstiskajām organizācijām Demogrāfisko lietu padomē, tāpat bija zināmā mērā strupceļā cilvēkkapitāla jautājumi, kur vajadzēja zināmas izmaiņas. Un viņš ir sadarboties spējīgs cilvēks, kas, manuprāt, palīdz visai valdības komandai.
Vēlreiz atgriežoties pie reitingiem - pirms, šķiet, pāris mēnešiem tika publiskoti un plašu rezonansi ieguva valdības ministru, tostarp jūsu reitinga mērījumi, kas izrādījās ļoti slikti, pārsvarā ar lieliem mīnusiem. Tas vismaz medijos un sabiedriskajā domā stipri sašūpoja valdību un sita arī pa jums…
Tie bija ļoti tendenciozi, es tā teiktu, šie reitingi. Reitingi bija ļoti tendenciozi un, godīgi sakot, man nav pārliecības, vai nenotika manipulācija zināmā mērā ar valdības stabilitāti. Jo reitingi, piemēram, ietvēra to vēlētāju kopumu, kuri nekad nav bijuši Vienotības vēlētāji.
Tā varēja būt daļa no Šlesera kampaņas?
Iespējams. Es nezinu, es tiešām nezinu. Tie reitingi bija ļoti dīvaini.
Nedaudz nesenāk bija pāris nedēļas, kuru laikā no visām pusēm skanēja viedokļi, kas pareģoja, ka valdība tūlīt, tūlīt kritīs, tas sakrita ar laiku, kad ļoti kritizēta tika ārlietu ministre Baiba Braže par atsevišķām pozīcijām, kas ir viņas kompetencē. Un viņa to nodēvēja par pret sevi vērstu kampaņu. Vai, jūsuprāt, tobrīd notika arī valdības šūpošanas kampaņa un, ar ko tā bija saistīta?
Valdības šūpošanas kampaņa bija ļoti izteikta, es nevaru pateikt, ar ko tā bija saistīta, bet viennozīmīgi tā bija ļoti mērķtiecīga kampaņa, un es jau minēju, ka tobrīd vairs neuzturēju nekādas aktīvas sarunas [ar opozīcijas partijām par koalīcijas paplašināšanu], jo tas, manuprāt, nepalīdzēja Latvijai. Un paralēli gāja šī kampaņa, kas centās pateikt, ka šī valdība ir slikta, nepiedāvājot jau patiesībā īstu alternatīvu, vienkārši pasakot, ka šī valdība ir slikta. Un mēs jau ļoti labi zinām, tepat tālu nav jāmeklē -, tas, ka “viss ir slikti” ir mūsu krieviski domājošo, Putina retorikas kampaņa. Man grūti spriest, kurš to kampaņu organizēja, bet skaidrs ir viens, ka tā bija organizēta kampaņa.
Kad es nesen vienam redzamam JV politiķim jautāju, kādas ir premjeres attiecības ar Rīgas pili, viņš man atbildēja: nu kādas, kādas - sliktas! Un to jau dažkārt var nolasīt gan no jūsu abu ķermeņa valodas un sejas izteiksmēm, trešdienās tiekoties pilī, gan no Valsts prezidenta kritikas, kurš kaut vai pēdējā intervijā SestDienai jūsu veikto valdības restartu nodēvēja par visu kaut ko, tikai ne uzrāvienu un televīzijā valdībai ieteica vai nu saņemties, vai dot vietu citiem. Kas ir sašķobījis jūsu attiecības ar prezidentu? Vai Edgars Rinkēvičs, kurš daudzu apziņā tomēr ir no Vienotības nācis, cenšas norobežoties bailēs, ka jūsu sliktie reitingi sāks vilkt uz leju arī viņu? Neformāli ir dzirdams, ka JV politiskie konkurenti ne tikai grib 2026. gada vēlēšanās redzēt upē aizpeldam Vienotības līķi, bet jūsu valdīšanas ēras beigas iecementēt, arī nomainot Valsts prezidentu, kad pienāks pārvēlēšana. Tādēļ Rīgas pilī ļoti nervozējot par to, kāds būs nākamās Saeimas sastāvs.
Domāju, ka es šo nekomentēšu.
Kāpēc? Jums ir bail no prezidenta?
Nē, nu kāpēc, bet, ko tas dos? Domāju, tur ir pa druskai no visa, ko jūs minējāt. Un vispār - visās valstīs starp premjeriem un prezidentiem ir zināma sadarbība un zirgu skriešanās vienlaikus. Un tas laikam ir normāli, lai arī man pirmajā brīdī ir bijis kas jauns. Bet skaidrs, ka arī tāda norobežošanās no tā, ka viņš ir bijis JV biedrs, arī iedod zināmā mērā kaut kādu situācijas virzienu.
Es ļoti respektēju prezidenta pieredzi ārpolitikā, ļoti respektēju viņu arī kā politiķi, mēs vienmēr esam bijuši spējīgi dažādās situācijās izrunāt lietas, gan arī tagad to spējam. Tā rīvēšanās - dažkārt tas ir normāli, tā tas politikā ir, bet svarīga ir spēja sadarboties, jo kopumā jau valsts tikai iegūst, ja mēs kopīgi spējam atrisināt kādas lietas, kas valstij ir akūtas šobrīd.
Prezidents jūs izvirzītu otrreiz premjeres amatam?
Es nezinu. Domāju, ka šobrīd šāds jautājums nav dienaskārtībā vienkārši.
Viens no argumentiem, ko esmu dzirdējusi no jūsu partijas kolēģiem, kas apsver scenāriju par premjera maiņu kā izeju no reitingu krituma, ir, ka šobrīd ir tāds laiks, kad sabiedrība premjera amatā labāk redzētu nevis sievieti, bet kādu “nomierinošu vīrieti”.
Sabiedrība vienmēr grib “nomierinošu vīrieti”. Bet mums vajag arī izdarīt lietas, grūtas. Es esmu mamma, kas reizēm var samīļot…
Bet jūs jau neesat premjere-mamma, jūs jau esat diezgan šerpa!
Kāpēc? Es esmu arī mīļa mamma, esmu arī tā, kas pažēlo un dzird. Es spēju saklausīt problēmas, spēju arī paklusēt, kad svarīgākas lietas jāuzklausa. Man nav vienmēr jābūt pirmajai, tas nav man raksturīgi.
Vai aiz tās kritikas, kuru regulāri saņemat, jūs dažkārt saredzat tādu gandrīz mizogīniju, sieviešnīšanu? Nu, kad jums šķiet, ka esot premjeram vīrietim, jums tas ietu secen?
Nu bet, protams. Tā ir ļoti liela šī darba blakne un man kā cilvēkam tas nav vienkārši. Protams, vīrietis nesaņem kritiku, ja viņš… Bija viena latviešu parodija, kur doma bija, ja kaut ko izdara vīrietis, attieksme ir “malacis! varonis!”, bet, ja to pašu izdara sieviete, attieksme ir “kā ta nu viņa šitā? Ko viņa izlec un izrādās?”. Man jāatzīst, es ar dažām mūsu politiķēm sievietēm padalījos un mēs nospriedām, - cik precīzi! Kur vīrietis ir varonis, tur sieviete izlecēja. Būtu labāk ietinusi ruļļus matos un mierīgi sēdējusi mājās.
Kad jūs tikai izvirzīja premjera amatam, pret jums bija diezgan bezgaumīga kampaņa ar izdomātām sazvērestības teorijām par pagātni. Vai jums pašai ir skaidrība, kas to organizēja un ar kādu mērķi?
Es biju politiķis, kuru nevarēs vadīt, un biju drauds kaut kādām konkrētām interesēm, kuras nejutās ērti ar mani vadībā. Man nav saimnieka un man tāds nekad nebūs, un es nekalpošu nekādām interesēm. Izņemot Latvijas cilvēku interesēm. Domāju, tas arī bija tas iemesls - es biju nezināma, nebija aiz kā mani arī varbūt paraustīt. Un skaidrs, ka Krievijas televīzija to visu pārraidīja, tie raidījumi bija baisi. Manai ģimenei tas viss bija jāpārdzīvo, tas bija šausmīgi. Es nebiju iedomājusies, ka kaut kas tāds vispār varētu tikt uzinscinēts, un kopumā man jāsaka - tas laikam bija riktīgs sitiens pa galvu.
Bet tā varēja būt arī kā pote.
Jā, jā. Tā noteikti bija pote pašā sākumā, kas mani padarīja tikai stiprāku. Es esmu no tiem cilvēkiem, kurus grūtības norūda un padara tikai stiprākus.