Kā informēja ST priekšsēdētāja palīdze Līga Pauliņa, apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz personām, kuru darba devējs atzīts par maksātnespējīgu līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās dienai, neatbilst Satversmes 1.pantam, kas nosaka, ka Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika.
ST atzina, ka apstrīdētās normas - likuma Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā pārejas noteikumu 6. un 7.punkts - uzskatāmas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža.
ST lietu ierosināja pēc vairāk nekā 50 bijušo maksātnespējīgā gaļas pārstrādes uzņēmuma Triāls darbinieku pieteikuma, kuri norādīja, ka likums "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" paredz: ja maksātnespējīgais uzņēmums nespēj izmaksāt visas darbiniekiem pienākošās summas, piemēram, darba algu, atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, atlaišanas pabalstu, to izmaksā no MNA darbinieku prasījumu garantiju fonda.
Triāla darbinieku apstrīdētās normas pieņemtas 2009.gada jūnijā un stājās spēkā tā paša gada 10.jūlijā, un tās paredz darbiniekiem izmaksājamo summu ierobežojumus, ja iesniegums MNA iesniegts laikā no 2009.gada 10.jūlija līdz 2011.gada 31.decembrim.
Bijušie Triāla darbinieki norādīja, ka viņiem pienākošies maksājumi no MNA Darbinieku prasījumu garantiju fonda ir samazināti, piemērojot apstrīdētās normas. Viņi ir paļāvušies uz to, ka kompensāciju no garantiju fonda saņems pilnībā.
Pieteikumā ST darbinieki norādīja, ka apstrīdētās normas pārkāpjot Satversmes 91.pantu, kas noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, jo normas paredz atšķirīgu attieksmi pret tiem darbiniekiem, kas iesniegumus MNA iesnieguši pirms 2009.gada 10.jūlija, un tiem, kas aģentūrā vērsušies pēc šā datuma. Apstrīdētās normas arī pārkāpjot Triāla bijušo darbinieku tiesisko paļāvību, jo uzņēmuma maksātnespēja pasludināta pirms apstrīdēto normu pieņemšanas.
ST lietu skaitīja rakstveida procesā un vērtēja likuma Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā pārejas noteikumu 6. un 7.punkta atbilstību Satversmes 1. un 91.pantam.
Kā papildināja Pauliņa, ST secināja, ka apstrīdētās normas paredz iespēju ierobežotā apjomā, bet tomēr apmierināt visu to personu prasījumus, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem uz tiem ir tiesības.
Izsverot sabiedriskā ieguvumu pārsvaru pār indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu, ST atzina, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 91.panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu.
Taču ST norādīja, ka, nenosakot apstrīdētajām normām pārejas periodu, likumdevējs ir pārkāpis indivīda tiesiskās paļāvības principu.
Respektīvi, personas varēja paļauties uz to, ka pēc uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas ar to saistītās tiesiskās attiecības tiks regulētas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas brīdī.
Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs ir aizsargājis tikai to personu tiesības, kuras jau bija vērsušās Maksātnespējas administrācijā, un uz šīm personām attiecinājis iepriekšējo normatīvo regulējumu.
Savukārt personām, kuru darba devēji atzīti par maksātnespējīgiem, bet kuru prasījumi MNA līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās dienai vēl nebija iesniegti, likumdevējs nav paredzējis pārejas periodu un līdz ar to pārkāpis tiesiskās paļāvības principu, konstatēja ST.
Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz personām, kuru darba devējs atzīts par maksātnespējīgu līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās dienai, neatbilst Satversmes 1.pantam un uzskatāmas par spēkā neesošām no pieņemšanas brīža.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, un tas stāsies spēkā dienā, kad tiks publicēts laikrakstā Latvijas Vēstnesis.