Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Vēstītāji klusumā

Kā mediju ikdienas darbu ietekmējusi nu jau par ierastu kļuvusī attālinātā realitāte? Vai žurnālistu organizētajās diskusijās vairs var tā sirsnīgi pastrīdēties? Un kā šodien piekļūt informācijai, kuru no žurnālistu acīm nu palīdz sargāt arī pandēmijas uzliktie ierobežojumi?

Iespējams, drīz mums būs jāraksta projekti un ar lupu jāmeklē, vai ir vēl kāda joma, kuru nav ietekmējusi Covid-19 radītā pandēmija. Jāsaka, man līdz šim divas tomēr ir izdevies atrast. Vismaz pagaidām nav ziņu, ka koronavīruss kaut kā iespaidotu straumes jūrā un arī mūžīgo Visumu tur, debesīs, taču šoreiz vēl paliksim pie tā ietekmes zonām.

Mediji daudz vēsta par citiem, taču šoreiz lūkosim, kā vīrusa radītie ierobežojumi un distancēšanās ikdiena ietekmē žurnālistu darbu un tātad – arī mediju saturu.


Satraukums par preses brīvību

Eksperti norāda uz aizvien augošu dezinformācijas apjomu tieši Covid-19 laikā, kam lieti noder sociālie tīkli. Tā Bruno Keslera fonda (Bruno Kessler Foundation) uzturētā Covid-19 Infodēmijas observatorija, izmantojot mašīnmācīšanās tehniku un analizējot teju 112 miljonu dažādu sociālo mediju ierakstu 64 valodās, konstatējusi, ka apmēram 40% ierakstu par Covid-19 tēmu nākuši no neuzticamiem avotiem. Tāpat secināts, ka 42% no 178 miljoniem dažādu tvītu par mūsu aktuālo tēmu ir ģenerējuši dažādi boti.

Un vēl pētnieki uzsver, ka cilvēki, kuru ikdienas ziņu avoti galvenokārt ir sociālie tīkli, ir vairāk pakļauti maldināšanai. Vienvārdsakot: dezinformācija zeļ un plaukst.

Tiesa, Infodēmijas observatorijā, kur ir iespējams paspēlēties ar visādām kartēm un lūkot, kā dati izskatās dažādās pasaules valstīs, trūkst ziņu tieši par Latviju, taču maz ticams, ka dzīvojam uz vientuļas salas un globālais Covid-19 infodēmijas vilnis neskar arī mūsu dievzemītes krastus.

Šajā situācijā, protams, īpaši aktualizējas nepieciešamība pēc profesionālas žurnālistikas. Un dati liecina, ka būtiski palielinājies pasaules lielo ziņu mediju apmeklējums. (Piemēram, The Guardian lasītāju skaits, sākoties Covid-19 pandēmijai, mēneša laikā teju dubultojies.) Skaidri vēstījumi var ietekmēt to, kā sabiedrība akceptē vai – tieši pretēji – nepieņem dažādus ierobežojumus un izprot pandēmijas nopietnību.

Tomēr žurnālisti nav tāds skaļrunis un valdības ziņu pārstāstītājs vien. Medijiem būtu jāpēta dažādas sāpes, nelikumības, apbižošanas gadījumi un vienkārši nolaidība arī šobrīd un visdažādākajās jomās, taču attālinātā dzīve šīs iespējas būtiski ierobežo.

Tiesa, arī dažādiem bandītiem un korumpantiem dzīve esot grūtāka, jo nevarot taču satikties pirtīs vai kafejnīcās, lai pārrunātu lietas. Tomēr vienlaikus ar šo it kā lielāko nepieciešamību pēc kvalitatīvas žurnālistikas mediji pandēmijas laikā kļūst ierobežotāki.

Tā Starptautiskā preses institūta (IPI) mediju brīvības monitoringā konstatēti 140 preses brīvības pārkāpumi, kas saistīti ar Covid-19 pandēmiju. Savukārt starptautiskā organizācija Reportieri bez robežām šajā laikā konstatējusi 129 uzbrukumus žurnālistiem 29 pasaules valstīs. Tiek ziņots arī par cenzūru, atsevišķu mediju portālu aizslēgšanu, publicēšanās aizliegumu. Un vēl Covid-19 realitāte visā pasaulē būtiski ietekmē piekļuvi informācijai – pieeja dažādiem varas pārstāvjiem ir kļuvusi ierobežotāka, tiek atteiktas mediju akreditācijas, tāpat iespēju saņemt nepastarpinātu informāciju, protams, ietekmē arī ievērojamie ceļošanas ierobežojumi.

Latvijā par uzbrukumiem žurnālistiem un citiem būtiskiem preses brīvības pārkāpumiem netiek ziņots, toties pēdējais no minētajiem aspektiem, proti, pieeja informācijai vai, precīzāk, tās trūkums gan ir problēma, kas šodienas attālinātajā realitātē ir aktuāla arī mūsu mediju vidē.


Jāmeklē citas stratēģijas

Jo īpaši to izjūt pētnieciskajā žurnālistikā strādājošie. Iespēja tikties ar avotiem ir ļoti ierobežota, bet jaunus avotus šajā laikā atrast ir teju nereāli. Tāpat izpaliek dažādas neformālas sarunas gan žurnālistu, gan visādu ''politikai pietuvināto'' starpā, kur gana bieži izšķiļas īstā patiesības dzirksts. Sarežģīta ir arī dažādu aizdomīgo kadru noķeršana. To atzīst arī raidījuma Nekā personīga producente un Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Arta Ģiga. Viņa atgādina: pētnieciskajai žurnālistikai ir raksturīgi, ka zināmu laiku tiek vākti materiāli, pētīti dokumenti un lūkotas datu bāzes, un, kad faktu materiāls ir pietiekami plašs, bieži kā nākamais solis ir paredzēta konfrontācija ar cilvēku, kas žurnālista ieskatā ir rīkojies neglīti.

Taču patlaban, piemēram, deputātus vairs nevar tā vienkārši noķert Saeimā, valdības preses konferences notiek Zoom platformā.

Žurnālistiem, protams, ir iespēja uzdot jautājumus, bet šādā formātā ir viegli neatbildēt uz vaicājumiem, kas nav saistīti ar dienas kārtību un ir par citu tēmu, ko nu žurnālists savā cellē, tiekoties ar avotiem un pētot dokumentus, ir atklājis.

''Šobrīd tiek sniegta vien publiski pieejamā informācija,'' stāsta Ģiga un piebilst, ka arī tuvoties citām amatpersonām vai uzņēmējiem, pār ko tad gulst sākotnējā aizdomu ēna, ir sarežģīti. Katrā ziņā izvairīšanās iespējas pētniecisko žurnālistu noskatītajiem upuriem ir lielākas. Atliek vien zvanīt, taču tad telefonsarunu itin viegli var pārtraukt, bet, rakstot e-pastu un gaidot atbildi, kuru tad, konsultējoties ar padomdevējiem, var gudrot gana ilgi, konfrontācija gluži vienkārši izčāb.

''It kā varētu vairāk strādāt ar datu bāzēm, taču tagad arī pieeju tām ierobežo,'' saka Ģiga un atgādina par izmaiņām, kas paredz, ka nu, piemēram, Uzņēmumu reģistra dati ir pieejami visiem, ne tikai žurnālistiem, bet vienlaikus daļa informācijas liegta un to izprasīt žurnālists var vienīgi tad, ja precīzi zina, tieši kādas krāsas kaķis maisā jāmeklē.

Klātienē nenotiek arī tiesas sēdes, pēc kurām bija iespēja tikt pie ļaundaru komentāra. Viena no aizraujošākajām pēdējo gadu amatpersonu tvarstīšanām žurnālistu izpildījumā notika Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pagalmā, kur vēsā ziemas naktī dažādu mediju pārstāvji gaidīja jaunas ziņas par iestādes telpās esošā bijušā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēvica lietas apstākļiem. Izmantojot sociālos tīklus un lasot uz vietas esošo žurnālistu vēstījumus, klātesošs varēja sajusties ikviens. Vismaz es sajutu trillera elementus. Covid-19 laikā šāda žurnālistu pulcēšanās un ar to saistītās ziņas, bet tātad arī spriedzes elementi ietu secen.


Ja vien varētu sajust dalībniekus…

Ļoti bieži attālināti tiek organizēts arī Latvijas Radio diskusiju raidījums Krustpunktā. Agrāk varējām klausīties, kā sarunā iekarsuši dažādo viedokļu paudēji tad pārtrauc cits citu, ātri reaģē uz neprecizitātēm un atsevišķos gadījumos pat nonāk līdz stipri augstiem toņiem. Šobrīd diskusijas dalībnieki tiek aicināti raidījumam pieslēgties Zoom platformā un klātienē viesi ir vienīgi dienās, kad raidījuma formāts paredz viena uzaicinātā dalību un iztaujāšanu. Lai gan arī tad ne vienmēr viesis atrodas studijā.

''Es teikšu, ka ir pavisam citādāk – grūtāk – un man nav sajūtas, ka man ir kontakts ar cilvēkiem,'' tā jauno realitāti, kad liela daļa diskusiju jāvada ar dalībniekiem, kuri nav klātesoši, komentē viena no raidījuma vadītājām Māra Jansone.

Viņa uzskaita, ka šādos apstākļos nav iespējams acu kontakts, kas ir ļoti svarīgi, lai saprastu, kurš no dalībniekiem vēl te vēlētos ko piebilst vai iebilst. Tāpat arī nav iespējami viņas daudznozīmīgie mājieni, kas sarunas dalībniekam signalizētu, ka tūlīt, tūlīt būs jārunā viņam. ''Tā neverbālā komunikācija diskusijās ir ļoti svarīga,'' viņa atzīst un piebilst, ka sarunu klātienē noteikti pietrūkst.

Sākoties ārkārtējajai situācijai, Krustpunktā klātienē nebija arī šobrīd atļautais viens viesis, un tad, kad pēc ilgāka laika beidzot kāds bijis arī studijā, žurnāliste uz brīdi pilnīgi sajutusies laimīga. Vēl jau arī attālināto diskusiju gadījumā ir jāsatraucas par tehniskiem jautājumiem. Ik pa laikam kāds no dalībniekiem var pazust vai skaņas kvalitāte pēkšņi kļūt neciešama. Tiesa, esot arī dažas priekšrocības. Piemēram, ir bijusi iespēja raidījumā piedalīties cilvēkiem, kas klātienē diez vai ierastos, jo atrodas otrā pasaules malā vai vienkārši gana tālu no Rīgas.

Ko darīt, un vai šeit ir kāds risinājums? Pagaidām abas tādus neredzam un secinām, ka atliek vienīgi gaidīt, vai ar laiku mākslīgais intelekts mums nepiedāvās jaunas iespējas. ''Ja varētu sajust cilvēku ekrānā, to, ka es došu viņam vārdu, būtu labi,'' rezumē Jansone.


Izdevējdarbībā bez klātbūtnes grūti

Laikraksta Diena galvenais redaktors Gatis Madžiņš, kurš pats sevi uzskata par klātienes strādāšanas fanu, uzsver, ka vismaz Dienas mediju gadījumā ir jānošķir satura veidošana un menedžmenta funkcijas. Otro, viņaprāt, veikt attālināti ir sarežģītāk. Taču arī ar satura radīšanu viss nav tik viennozīmīgi. Skaidrs, ka portāla Diena.lv autori savu darbu var veikt arī attālināti. Vajadzīgās amatpersonas var sazvanīt, preses konferences notiek e-vidē. Taču, piemēram, žurnāla SestDienas radīšanā gan bez klātienes neiztikt, plašākās intervijās arī laikrakstam sarunas dalībnieku ir ļoti svarīgi just. Tāpat nepieciešamas kvalitatīvas fotogrāfijas, ko attālināti nu nekādi neuzņemt.

''Dižgaru ir foršāk intervēt lēnām, viņa ierastajā vidē,'' norāda Madžiņš, tomēr uzsver, ka šobrīd visas redakcijas darbs maksimāli tiek organizēts attālināti. Kad vaicāju, vai žurnālistu darbā nepietrūkst ierastās čupošanās un klačošanās, kas nereti palīdz atrisināt kādu ilgāk neatminamu mīklu, Madžiņš atbild, ka tas gan problēmas nesagādā – tagad taču ir dažādas WhatsApp grupas. Klačošanās un pļāpas vienkārši notiek citur.


Aiz robežām ar masku krājumiem

Starptautiskās žurnālistu organizācijas norādījušas, ka viens no mediju darbību traucējošajiem apstākļiem šobrīd ir arī ceļošanas ierobežojumi. Arī mediji Latvijā ir samazinājuši komandējumu apjomu. Taču prezidenta vēlēšanas ASV nu gan ir notikums, kuru nedrīkst laist garām pat pandēmijas laikos. Šobrīd valstī, kuras pilsoņiem jāizšķiras, vai tās prezidents arī turpmāk būs Donalds Tramps vai tomēr kādreizējais viceprezidents Džo Baidens, ir vismaz divi korespondenti no Latvijas: Latvijas Radio žurnālists Artjoms Konohovs un Latvijas Televīzijas žurnāliste Ina Strazdiņa.

Par to, ar ko šis komandējums atšķiras no citiem, kas vēl kuplākā skaitā bijuši pirms pandēmijas, ar Inu Strazdiņu sarakstos naktī, kad Atlantijas okeāna otrā pusē ir diena. ''Par šo komandējumu varu sacīt, ka pirmo reizi ceļojumu somā liku maskas, gumijas cimdus un dezinficējošo salvešu kaudzi. Tā kā ASV tiešām ir Covid centrs, tad ar to ir jārēķinās,'' norāda žurnāliste. Viņa arī pastāsta, ka Vašingtonā, ierodoties no Eiropas, izolēšanās nav obligāta, bet rekomendējoša. Protams, ir mainījies tas, kā žurnālisti uzrunā dažādus viedokļu paudējus. Strazdiņa stāsta, ka cilvēku uz ielas jāintervē pa gabalu, tāpēc žurnālistu rīcībā nu ir mikrofoni ar gariem kātiem, kas to ļauj.

''Ievēroju, ka cilvēki ir ļoti disciplinēti, turas pa gabalu, vienmēr liek masku, atvainojas, ja nav uzlikuši, apstājas un to izdara,'' savos vērojumos dalās LTV žurnāliste.

Vai dažādas intervijas ar ekspertiem un citiem zinātājiem šobrīd nav grūtāk sarunāt? Strazdiņa norāda, ka to tomēr ir iespējams izdarīt, taču jāņem vērā, ka daļa cilvēku strādā attālināti. Tāpat ir korekti intervējamajam pateikt, ka žurnālists ir tikko ielidojis no Eiropas. ''Citādāk bija Trampa kampaņā Pensilvānijas štatā, kur daudzi bija bez maskām pūlī cits citam blakus, norādot, ka masku nevalkā arī viņu prezidents. Tad strādāt ir nesalīdzināmi grūtāk, jo visu laiku jāņem vērā inficēšanās iespējamība – jādomā, lai būtu maska un dezinficētas ne tikai rokas, bet arī mikrofons,'' viņa piebilst. Vēl arī svarīgi esot sekot līdzi informācijai par Covid-19 ierobežojumiem, jo tie dažādos ASV štatos var atšķirties.

Noslēgumā vēl jāpiebilst, ka, neņemot vērā visus šos attālinātās realitātes uzliktos ierobežojumus, žurnālistu darbu ietekmē arī būtiskais reklāmas ieņēmumu kritums. Par to ziņo ne vien mediji Latvijā, kuriem tas vienmēr bijis sarežģīts jautājums gana mazās valodas un tirgus situācijas dēļ. Patlaban ar to jāsaskaras arī lielajiem un varenajiem. Jau pieminētais The Guardian vienlaikus ar ziņām par lasītāju skaita dubultošanos paziņojis arī par reklāmas ienākumu kritumu 25 miljonu britu sterliņu mārciņu apmērā, kā dēļ medijs bija spiests atlaist ap 180 redakcijas darbiniekiem. Mūsu pašu mediji pavasarī, sākoties ārkārtas stāvoklim, arī signalizēja par ļoti nepatīkamiem skaitļiem.

Atsevišķiem medijiem tirgus ieņēmumi bija samazinājušies teju par 80 procentiem.

Valsts gan ātri reaģēja un piedāvāja vairākas atbalsta programmas, kas, protams, patīkami, bet dzīve ar Covid-19 un tā ierobežojumiem gan žurnālistu ikdienas darbā, gan arī mediju uzņēmumu ienākumos diemžēl turpinās.


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas