Vai vēl atceraties laikus, kad skaistumkonkursiem Latvijā sabiedrība pievērsa lielāku uzmanību nekā Eirovīzijai? Kad daža laba konkursa žūriju vadīja aktieris Gunārs Cilinskis, režisēja Andrejs Žagars un pirmo konkursu uzvarētāju vārdus ikviens latvietis bez aizķeršanās zināja nosaukt, pusnaktī uzcelts no miega?
Vēlāk šo konkursu popularitāte noplaka tikpat strauji, kā bija sākusies, bet, pašķirstot senās Dienas, redzam, ka pirms 25 gadiem skaistumkonkurss Mis Latvija vēl bija avīzes pirmās lapas cienīga ziņa. "Sestdien, tuvojoties pusnaktij, elitārajā bagātu cilvēku klubā Leo Jānis Šipkēvics atvēra aploksni, un Latvija uzzināja šāgada skaistākās meitenes vārdu. Mis Latvija ’94 – salaspiliete, Imantas skolotāju institūta studente Daina Tobija," vēstīja paraksts zem Vitālija Stīpnieka fotogrāfijas 1994. gada 23. maija Dienas pirmajā lapā.
"Tāda riktīga latviešu meitene," noteica viena no žūrijas komisijas dāmām māksliniece Maija Tabaka. Kuluāros bija dzirdams daudz kas, bet izskanēja arī doma, ka Daina ir visu laiku interesantākā un karaliskākā skaistumkaraliene Latvijā.
Nākamajā dienā Diena intervēja jauno karalieni. "Konkursam atvēlētais ētera laiks valsts televīzijā beidzās, žūrija devās uz vēlīnām vakariņām viesnīcā Rīdzene, bet vairākums viesu steidzīgi kāpa limuzīnos un brauca paši savās gaitās," rakstīja Solvita Smiļģe. "Tuvojoties pusnaktij, Leo zālēs vairs nebija redzamas arī abas pagājušā gada titulu īpašnieces Sigita Rude un Kristīne Vitkovska. Izskanot pēdējiem mūzikas akordiem, viņa – Mis Latvija ’94 Daina Tobija – piecēlās, sakārtoja nošķiebušos karalienes kroni un līdz ar pārējām finālistēm devās Leo priekšistabā, lai pozētu fotoreportieriem un atbildētu uz žurnālistu jautājumiem. Mūsu saruna notika mazliet pēc pusnakts, kad vēl ne domas izdomātas, ne ar karalienes kleitu un statusu aprasts.
Vienā no televīzijas reklāmklipiem tev bija tāds sakramentāls teksts par Mis Latvija – ka sabiedrībai šis tituls neko nenozīmē.
Lai padomā cilvēki. Man nepatīk tās dažādās runas, kas vienmēr grozās ap šo konkursu, ap tā aizkulisēm.
Vēl nebūsi paspējusi ne soli spert, kad jau desmiti ziņkārīgu acu pāru alkaini novērtēs katru tavu kustību, grimasi un vienmēr atradīs veidu, kā pateikt kaut ko riebīgu. Pār tevi gāzīs visādus mēslus, kā tu reaģēsi?
Vēl jau neko tādu neesmu dzirdējusi. Kaut gan, ja dzirdēšu, droši vien patīkami nebūs. Reizēm ir tā jocīgi. Janvāra pēdējā svētdienā vilcienā braucu mājās. Kājas man tādas pagaras gadījušās – nu, nepievilku laikā zem sevis, un sieviete, kas gribēja man pretim apsēsties, uzskrēja virsū: "Kājas garas, mati arī, bet prātiņš īss. Tādai tik uz Mis konkursu jāiet." Bija 31. janvāris, un es braucu no šī konkursa pirmās atlases kārtas…
Tu zini, kas tev tagad būs jādara?
Zinu tikai to, ka nevarēšu darīt daudz ko no tā, ko varēju darīt līdz šim. Īsti nezinu, kas man būs jādara, bet es ļoti skaidri zinu, ka negribu nekad neko nedarīt. Kaut gan esmu jutusi, ka nevienu gadu šīs meitenes, izņemot braukāšanu pa ārzemēm, ziedu pasniegšanu prezentācijās un lentītes pārgriešanu, neko saturīgu nav darījušas.
Tu teici, ka atnāci, lai paņemtu no viņiem visu, ko viņi dod.
Man šķiet, tā ir ļoti dabiska reakcija. Ja tev dod, tad ņem un centies ņemt pēc iespējas vairāk. Kaut gan dažas nodarbības bija virspusējas, ne tik pamatīgas un dziļas, kā gribētos.
Uz skatuves tu man šķiti vismierīgākā un pārliecinošākā.
Jā, to man arī citi teica. Uztraukums jau bija, taču tāds patīkams. Ir ļoti labi, ja visu var pārvērst par patīkamu sajūtu. Man tas izdevās. Bija labs garastāvoklis, un tajā brīdī tas bija ļoti svarīgi. Es nemēģināju šo konkursu uztvert ļoti nopietni. Ar to manā dzīvē nekas nebeidzas.
Vai nauda tev daudz nozīmē?
Nenozīmē. Bet to vajag. Tātad nozīmē. Tāds apburtais loks iznāk. Kaut gan es tīri labi protu padzīvot arī bez naudas.
Kas tev šīsnakts ballē vislabāk patīk?
Es ļoti gaidu to brīdi, kad varēšu pārģērbties.
Sprīdītis
hetero