Anekdote vēsta, ka, nopriecājies par to, ka vairs nav jāiet skolā, cilvēks nākamajā mirklī atskārš, ka turpmāk visu mūžu būs jāiet uz darbu. No tā varētu secināt, ka atmiņas par skolas laiku visgaišākās ir tiem, kuri pēc tam nav atraduši darbu, kas priecē sirdi. Tomēr patiesībā atmiņas par skolu ir tik individuālas, ka grūti tās klasificēt – var būt arī tā, ka sentiments par skolas laiku uznāk tikai pensijas gados.
1995. gada 2. septembra SestDienā (tajā gadā mācības 1. klasē sāka 36 000 bērnu) žurnāliste Vita Pētersone par skolas pieredzi izjautāja Baušķenieku ģimenes trīs paaudzes, vispirms gan atcerēdamās ar pašas skolas laika izjūtām saistītus sapņus: "Redzu sapņos savu Ļaudonas vidusskolu… it kā tūlīt izsauks, it kā nedos diplomu. Nopietni un sirsnīgi strīdos, pierādu, ka esmu beigusi universitāti un otrreiz 11. klases beigšanas eksāmenus nelikšu, tomēr bailes sāk viļņoties uz augšu un pārtop dīvainos rēgos. Citā sapnī māku pacelties virs Aiviekstes tilta un lidoju uz skolu pāri bezgala skaistiem laukiem, pilna laimīgas nojausmas, ka tūlīt, tūlīt… Pamosties šajās naktīs un domā – kāpēc cilvēks sapņos redz skolas laiku, par ko sen vairs nedomā un kam pašreizējā dzīvē nav nekādas nozīmes? Skolas atmiņas ir individuāla pieredze. Taču tikai līdz brīdim, kad pirmais septembris pienā
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 9. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00