Karš nesaudzē kultūrvērtības

Skaista ticība!!! Lauzt, iznīcināt , šaut, izvarot !!! Tie ir cilvēces lielākie noziedznieki, kuri savām rokām neko priekš citiem nav izdarījuši, kā tikai ļāunu un stulbu. Tā šie cilvēki popularizē pasaulei savu "īpašo" ticību.

Ne jau karš nesaudzē, bet cilvēki.

Nozombētie šaurpierītes!

Pēc Krievijas sara padzīšanas piedzērušies sovjetisti šāva, grieza un nīcināja visas "buržuāzijas paliekas", kas vien pagadījās ceļā. Krievu kinohronikās tas ir redzēts! Iedos mērkaķim šaujamo un visu var sagaidīt!

Piekrītu, ka jebkāds karš ir liels ļaunums un pārsvarā karotājiem kultūras pieminekļiem un citām vērtībām nav nekādas nozīmes, tik vien kā nozagt, lai gūtu sev vēlāk labumu vai izgāžot savu agresiju iznīcināt. Bet!!! Jāatzīst, ka islāmā tiešām ir savādāka attieksme pret kultūras vērtībām kādas ir svarīgas mums- rietumniekiem. Man bija draugs, kurš pieņēma islāmu un uzreiz nicinoši izteicās par teātri, glezniecību, lai ar pats iepriekš bija to studējis. Bet pats ar prieku rādīja video, kur kāda latviešu ģimenīte, kas arī pieņēmusi islāmu, saulainā dienā ar šauteni šauda ģitāru un paši priecājās... Pārsteidza arī mani šo jaunizcepto musulmaņu tieši nicinošā attieksme pret mūsu svētkiem un vērtībām. Nesaprotu to pravieša Muhameda cienītāju naidu pret kultūras vērtībām. Ļoti patika izteikta frāze - bērnam, kuram mazam iedod krītiņus, nekad neienāks prātā, ka nevar zīmēt cilvēkus - viņam to iestāsta pieaugušie, ko var, ko ne.

Virsraksts diezgan maldinošs. Protams, kari arī nesaudzē kultūrvēsturiskās vērtības, taču šeit pavisam cits gadījums: apzināta, mērķtiecīga vēstures iznīcināšana. Kas ir vēl nesalīdzināmi lielāks noziegums. Tas liek arī padomāt, vai cilvēki (vismaz vienai ticībai piederīgie) 21.gadsimtā jau nesāk strauji degradēties.

Karš nekad nav saudzējis kultūrvērtības, tai skaitā Eiropas vēsturē, kaut vai vēl 2. pasaules kara laikā, kad ASV paklājbumbošana iznīcināja ne mazākas vērtības. Rietumeiropas pieredze Austrumu zemju, Jaunās pasaules bagātību izlaupīšanā un iznīcināšanā koloniālās vēstures gaitā arī ir vispāzināma. Pat izglītoti cilvēki atļāvās izteicienus, ka visa Austrumu literatūra, kopā ņemta, nav tik daudz vērta, cik viens grāmatu plaukts ar Rietumu literatūras meistardarbiem. Cilvēks nemainās, kāds zvērs ir, tāds paliek. Šoreiz virsraksts, par brīnumu, ir adekvāts.