"Kāpēc āboli dārgi? Jo mūsējo nav, no sākuma neviens negribēja stādīt vasaras ābeles. Nevarēju pierunāt. Visi tikai: ziemas un ziemas! Tagad kož pirkstos," kad ābolu audzētāju lielākā autoritāte Latvijā Māra Skrīvele runā par āboliem un augļkopību, šķiet, ka pati zemeslode uz brīdi pārvēršas par ābolu – nekas cits šajā pasaulē viņai vairs neeksistē. Māra deg par savu lietu un pārdzīvo, ja paliek nesaprasta, pārprasta. Kaut gan Māra ir jau "seniore", ik nedēļu viņa mēro ierasto ceļu uz Dobeli, pie kolēģiem Augļkopības institūtā. Un tur gaida arī Māru. Jaunie un vairs ne tika jaunie zinātnieki gūst no viņas un mācās. "Māriņ, kā tu domā, vai...". Pārējā laikā Māra sēž pie datora vai braukā pa dārziem.
Mēs abas dzīvojam Ogrē, tāpēc esam vienojušās, ka šoreiz uz Dobeli dosimies reizē. Precīzāk, Māra vedīs ar savu uzticamo audi. "Bez mašīnas es nekur!" Māra smejas, un tikai tuvākie zina, ka iemesls ir ne tikai attālums, bet arī nodevīgie ceļgali. Septiņos Māra ir jau pie manas mājas (šorīt aizgulējusies, tā jau būtu agrāk!), un mēs laižam.
Kur dārzkopji visvairāk kļūdās, par ko jums vislielākais kreņķis?
Nepārdomāta šķirņu izvēle. Ideālas šķirnes nav – mums tām jāpiemērojas! Piemēram, dažviet sūdzas par Zarja Alatau, ka izsalst. Jā, bagāta raža, zari nav īsināti, līdz ar to jauno dzinumu arī nav, bet lapas uz augļzariņiem sīkas un maz – nu kur lai ābele ņem ogļhidrātus, kā lai uzsūc ūdeni?! Visu spēku atdevis ražai, koks iet bojā. Bet, ja šai šķirnei zarus īsina, jauno vasu ir daudz, āboli ir lieli, skaisti, un koks salā necieš. Pretēji uzvedas Kovaļenkovskoje, ko mēs saucam īsi par Koval. Tas labi zarojas un, ja tikai izretina zarus, viss ir kartībā. Bet tikko sāc tos īsināt, vainags tik drausmīgi sabiezinās, ka katrā zaru žāklē momentā iemetas slimības.
Tagad lieliem augļudārziem pēc stādiem brauc uz Lietuvu. Izdevīgāk, pievienotās vērtības nodoklis nav jāmaksā. Viņiem stādi lētāki arī tāpēc, ka mēs ražojam mazdārzniekiem – ļoti daudz šķirņu, podos, bet lietuvieši audzē lielos apjomos un, ja kaut kas paliek pāri, tad, taisnību sakot, smērē mūsējiem – pārdod par lētu naudu un ne viengadīgus vien, bet divgadīgus un trīsgadīgus stādus, bieži šķirnes, kas pašu audzētājiem nepatīk. Un mūsējie tik stāda iekšā! Bet šīs divas piedējās ziemas parādīja, kas notiek, daudzi koki nosalst. Jo lietuvieši ļoti aizrāvušies ar poļu šķirnēm.
Visu sarunu ar Māru Skrīveli lasiet Sestdienā!