Ziemassvētku tirdziņu vilinājums

Vēsturnieks Džozefs Perijs no ASV Džordžijas Štata universitātes intervijā Smithsonian Magazine norāda, ka daudzi cilvēki, kuri kaut ko pa ausu galam dzirdējuši par pirmajiem Ziemassvētku tirdziņiem, kas Rietumeiropas vācu valodas dialektos runājošajās zemēs (lielākoties mūsdienu Vācijas, Austrijas un Šveices teritorijā) sarīkoti kaut kad vēlīnajos viduslaikos, uzskata, ka tā ir "sena, sena tradīcija". Taču, ja runa ir par tirdziņiem to mūsdienu izpratnē, patiesībā daudzviet pasaulē (ASV un Apvienotā Karaliste ir pirmās lielās valstis, kas iešaujas prātā) tie popularitāti iekarojuši pirms samērā neilga laika. Ja neņem vērā jau pieminētās Rietumeiropas teritorijas, kur tas bijis "ģenētiski iekodēts", kā atskaites punkts varētu kalpot pirmās desmitgades pēc Otrā pasaules kara. Pakāpeniski šī mode izplatījās uz Ziemeļvalstīm, taču, piemēram, Eiropas dienvidos – Spānijā, Portugālē, arī Itālijā (izņemot vienīgi tās ziemeļu daļu) – gluži tāpat kā Balkānos šī tradīcija nav īpaši izplatīta.

Tipisks Ziemassvētku tirdziņš mūsdienu izpratnē ir pāris desmiti (reizēm līdz 200) tirdzniecības vietu (parasti tās ir baļķu būdiņas), kurās iespējams iegādāties saldumus un dzērienus, kūpinātu gaļu un desiņas, kā arī amatnieku darinātas mantiņas. Šo piedāvājumu klāstu papildina atrakcijas bērniem – karuselis, panorāmas rats, slidotava –, kā arī Ziemassvētku eglīšu pārdošanas vietas, kas gan parasti sāk darboties decembra otrajā pusē. Perijs norādījis, ka ASV tirdziņos lielāks uzsvars tiek likts uz vēderpriekiem un atrakcijām. Tā ir būtiska atšķirība no kontinentālās Eiropas, kur šādi pasākumi ir labs peļņas avots amatniekiem, un savu mākslu tajos regulāri demonstrē un meistarklases rīko ij kalēji, ij podnieki, ij galdnieki.

Jāņem gan vērā, ka tirdzniecības vietu noma nav lēta. Ja ir vēlme savu produkciju pārdot visā adventes periodā (vairumā Rietumeiropas valstu tirdziņi ir atvērti līdz 24. decembrim un tikai dažviet līdz Jaungadam vai pat Ziemassvētkiem pēc pareizticīgo kalendāra), piemēram, Vācijā jārēķinās ar vairāku tūkstošu eiro lieliem izdevumiem, vēsta Deutsche Welle. Turklāt pieteikšanās tirdzniecības vietām sākas jau februārī, un arī tad nav garantijas, ka vieta kārotajā tirgus placī tiks garantēta – tirgoties gribētāju parasti ir vairāk, nekā iespējams uzņemt pasākumam atvēlētajā teritorijā.

Drēzdene pirmā

Kā jau parasti, kad ir runa par tradīcijām, joprojām tiek lauzti šķēpi par to, kur tad īsti noticis vēsturē pirmais Ziemassvētku tirdziņš, raksta History.com. Pretendenti ir vairāki. Austrijā pieņemts uzskatīt, ka pamatus tradīcijai licis Austrijas un Štīrijas hercogs Albrehts I, kurš 1296. gadā devis atļauju decembrī Vīnē rīkot divas nedēļas ilgu gadatirgu. Taču vēsturnieki, pētot arhīvus, secinājuši, ka ar Ziemassvētkie

Vēsturnieks Džozefs Perijs no ASV Džordžijas Štata universitātes intervijā Smithsonian Magazine norāda, ka daudzi cilvēki, kuri kaut ko pa ausu galam dzirdējuši par pirmajiem Ziemassvētku tirdziņiem, kas Rietumeiropas vācu valodas dialektos runājošajās zemēs (lielākoties mūsdienu Vācijas, Austrijas un Šveices teritorijā) sarīkoti kaut kad vēlīnajos viduslaikos, uzskata, ka tā ir "sena, sena tradīcija". Taču, ja runa ir par tirdziņiem to mūsdienu izpratnē, patiesībā daudzviet pasaulē (ASV un Apvienotā Karaliste ir pirmās lielās valstis, kas iešaujas prātā) tie popularitāti iekarojuši pirms samērā neilga laika. Ja neņem vērā jau pieminētās Rietumeiropas teritorijas, kur tas bijis "ģenētiski iekodēts", kā atskaites punkts varētu kalpot pirmās desmitgades pēc Otrā pasaules kara. Pakāpeniski šī mode izplatījās uz Ziemeļvalstīm, taču, piemēram, Eiropas dienvidos – Spānijā, Portugālē, arī Itālijā (izņemot vienīgi tās ziemeļu daļu) – gluži tāpat kā Balkānos šī tradīcija nav īpaši izplatīta.

Tipisks Ziemassvētku tirdziņš mūsdienu izpratnē ir pāris desmiti (reizēm līdz 200) tirdzniecības vietu (parasti tās ir baļķu būdiņas), kurās iespējams iegādāties saldumus un dzērienus, kūpinātu gaļu un desiņas, kā arī amatnieku darinātas mantiņas. Šo piedāvājumu klāstu papildina atrakcijas bērniem – karuselis, panorāmas rats, slidotava –, kā arī Ziemassvētku eglīšu pārdošanas vietas, kas gan parasti sāk darboties decembra otrajā pusē. Perijs norādījis, ka ASV tirdziņos lielāks uzsvars tiek likts uz vēderpriekiem un atrakcijām. Tā ir būtiska atšķirība no kontinentālās Eiropas, kur šādi pasākumi ir labs peļņas avots amatniekiem, un savu mākslu tajos regulāri demonstrē un meistarklases rīko ij kalēji, ij podnieki, ij galdnieki.

Jāņem gan vērā, ka tirdzniecības vietu noma nav lēta. Ja ir vēlme savu produkciju pārdot visā adventes periodā (vairumā Rietumeiropas valstu tirdziņi ir atvērti līdz 24. decembrim un tikai dažviet līdz Jaungadam vai pat Ziemassvētkiem pēc pareizticīgo kalendāra), piemēram, Vācijā jārēķinās ar vairāku tūkstošu eiro lieliem izdevumiem, vēsta Deutsche Welle. Turklāt pieteikšanās tirdzniecības vietām sākas jau februārī, un arī tad nav garantijas, ka vieta kārotajā tirgus placī tiks garantēta – tirgoties gribētāju parasti ir vairāk, nekā iespējams uzņemt pasākumam atvēlētajā teritorijā.

Drēzdene pirmā

Kā jau parasti, kad ir runa par tradīcijām, joprojām tiek lauzti šķēpi par to, kur tad īsti noticis vēsturē pirmais Ziemassvētku tirdziņš, raksta History.com. Pretendenti ir vairāki. Austrijā pieņemts uzskatīt, ka pamatus tradīcijai licis Austrijas un Štīrijas hercogs Albrehts I, kurš 1296. gadā devis atļauju decembrī Vīnē rīkot divas nedēļas ilgu gadatirgu. Taču vēsturnieki, pētot arhīvus, secinājuši, ka ar Ziemassvētkie