«Es vienmēr esmu bijusi ļoti komunikabla un, jāatzīst, arī skaļa. Nevis apzināti, bet gluži vienkārši no dabas dotās skaļās balss dēļ. Protams, man nebūt ne reti gribējās sarunāties stundu laikā, kas bija ļoti pamanāmi un skolotājiem nepatika. Neizpalika arī izjokošanas. Līmējām klasesbiedriem uz muguras lapiņas ar muļķīgiem uzrakstiem, tā, lai viņi nepamana. Citi izlasīja un smējās, un nabaga aplīmētie nesaprata, par ko viņus apceļ. Tas gan nebija smuki, bet bērni jau mēdz būt nežēlīgi! Pajokot gribējās arī, citus sasmīdinot pozitīvi. Nezinu, vai skolotāji to arī vērtēja tāpat, bet klasesbiedri ķiķināja, kad reiz es angļu valodas stundā paslēpos aiz lielās aizveramās tāfeles tā, ka skolotāja nepamana. Viņa uz tās rakstīja jauno vielu, bet es no otras puses dzēsu nost. Kad skolotāja aizgriezās, tas izraisīja smieklus un neizpratni, bet, protams, mana slēptuve tika atklāta un es - nostrostēta. Mūsdienu bērni, iespējams, tiek vairāk kontrolēti, tāpēc blēņas ir kļuvušas citādas. Pārcēlušās uz telefoniem un sociālo tīklu vidi. Tās vairs nav tik tiešas, bet var būt ļoti nežēlīgas, it sevišķi, kad tiek kārtoti savstarpējo attiecību jautājumi. Pilnībā blēņošanos nevar novērst, jo tā ir augšanas īpatnība, taču uz to nevajadzētu nevienu iedvesmot, bet gan pieaugušajiem sekot, lai mazajiem ir pilnvērtīgi pavadīts laiks vecumam atbilstošās aktivitātēs.»
Aplīmētie klasesbiedri un joks ar tāfeli
Baiba Sipeniece, radio un TV «seja», saka, ka viņas blēņu kontā
ir gan nejauši jociņi, gan nodarījumi, kurus negribas atcerēties,
taču skaidrs esot viens - zināmā vecumā blēņoties mēdz visi bērni.
To Baiba novērojusi arī pie savām meitām. Turklāt, kas bērnam joks,
pieaugušajam var šķist blēņas, jo humora izjūta dažādos vecumos
ļoti atšķiroties, bet to izdzīvot vajag ļaut.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.