Apsveicu ar pirmo izstādi muzejā!
Nejūtos kā liela kuratore. Tā ir mana darba ikdiena - strādāt ar pieteiktajām iecerēm un raudzīties, kas man saistošs šķiet fotomākslas procesos šeit un citur. Iecere radās pakāpeniski. Pagājušogad savu darbu pieteica Anna Bloka no Krievijas, nesen - Vilma Hurskainena no Somijas. Iznāca, ka viņas aizskārušas bērnības atmiņu tēmu, par ko pati biju ilgāku laiku domājusi. Pieaicināju vēl autorus ar līdzīgiem projektiem.
Kā tava interese par bērnības atmiņām saistās ar interesi par fotogrāfiju?
Daudz esmu domājusi - ko atceros un kāpēc, bet nesaistot šīs pārdomas ar interesi par fotogrāfiju vai tās teoriju. Šobrīd man bija svarīgi pateikt, ka jāpārstāj domāt par atmiņām, bet kaut kā jāpievēršas tam, kas notiek tagad.
Tad izrādās pareizas aizdomas, ka izstāde tāda terapeitiska?
Man tiešām šķiet, ka ar fotografēšanu cilvēks var sevi sakārtot, noskaidrojot attiecības ar daudz ko, arī ar atmiņām. Izstādē piedalās pieci autori, katra personiskā pieredze veido atšķirīgu, interesantu tēlainību.
Vairāki autori fotografējuši savus tuviniekus. Ar ko mākslinieka pieeja atšķiras no «vienkāršām» ģimenes albuma bildēm?
Cilvēki parasti nedomā par publiku, bet fotografē no sirds, nesaspringstot par rezultātu. Māksliniekiem tas ir grūtāk, jo viņi taču rēķinās, ka veido darbu, ko kāds skatīsies un vērtēs.
Jau otrā izstāde muzejā attieksies uz ģimenes foto. Vai šai interesei būs turpinājums?
Interese ir, bet pagaidām nevaram neko izvērst. Liela nozīme bija sadarbībai ar vēstniecībām, kas finansēja darbu atsūtīšanu. Ir būtiski rādīt ārvalstu autorus ne vien darbu satura dēļ, bet arī tāpēc, ka tās jau ir izstādīšanai gatavas kolekcijas. Latvijā ir grūti atrisināt materiālas problēmas. Piemēram, lielu izmēru druka bieži ir vajadzīga, lai pareizi izpaustos autora iecere. Tomēr šoreiz izstādē nav noteicoši ne tehnoloģiski, ne arī kādi teorētiski fotogrāfijas uztveres jautājumi.