Dabasgāzes tirgus liberalizācija ir process, kuram ir skaidrs mērķis - panākt, lai Latvijā darbotos reāls tirgus, kas nozīmē, ka ir vismaz divi piegādātāji un vismaz divi piegādes avoti, kuri spējīgi konkurēt par godīgu cenu līmeni patērētājam. Mēs redzam, ka elektroenerģijas tirgus liberalizācija prasījusi vairākus gadus un joprojām nav īstenojusies pilnā apjomā. Gāzes tirgus liberalizācijā var atšķirties soļu secība, bet pamata elementi ir tie paši.
Lai gāzes tirgus liberalizācija reāli notiktu, Baltijā jāuzbūvē pietiekami nopietna piegādes infrastruktūra, kas nodrošinātu pašreizējam monopolam alternatīvas piegādes. Tās pamatā var būt cauruļvadu sistēma, kas savienotu Latviju un Poliju, vai sašķidrinātās gāzes terminālis kādā no Baltijas valstīm. Patiesībā abi varianti ir Latvijai nepieciešami. Paralēli tam jāvienojas ar patlaban vienīgo gāzes piegādātāju, lai pārejas periodā Latvijas iedzīvotājiem būtu pieejamas normālas gāzes cenas, novēršot konfliktu, kas ir ļoti iespējams brīdī, kad monopolists pie apvāršņa ierauga konkurentu.
Iedzīvotāji baidās no gāzes cenu kāpuma. Liberalizācija izraisīs to, ka par gāzi gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi maksās vairāk nekā šobrīd vai tomēr mazāk?
Teikšu ar diezgan lielu pārliecību, ka, liberalizējot gāzes tirgu, patērētājam maksājamā cena, visticamāk, varētu samazināties. Katrā ziņā cena būs konkurētspējīga pret to cenu, ko šobrīd piedāvā Gazprom par cauruļvadu gāzi uz ilgtermiņa piegādes līgumu pamata. Ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs Krievijas dabasgāzes cena lietotājiem ir samērā augsta. Jāņem vērā, ka Gazprom nodrošina gāzes piegādi ne tikai Latvijai, bet vēl daudzām valstīm, un cena ir augstāka nekā tā dēvētās spota cenas gāzes biržās. Tāpēc šobrīd ne tikai Latvija, bet arī daudzas citas valstis, kas paļaujas uz cauruļvadu gāzi no Krievijas, maksā vairāk nekā citviet pieejamās sašķidrinātās gāzes vai slānekļa gāzes cenas. Situācija mainīsies tad, kad visām Eiropas valstīm būs pieejams Eiropas un globālais gāzes tirgus, un šeit nevar runāt tikai par Latviju.
Ceru arī, ka tirgus atvēršanas process nenonāks līdz Latvijas sodīšanai par to, ka veicam pasākumus, lai nebūtu atkarīgi no viena monopolista.
Sacījāt, ka jābūvē jauna cauruļvadu sistēma vai terminālis. Tas nozīmē, ka būvniecības izmaksas varētu tikt iekļautas cenā, ko sedz gala patērētājs?
To pagaidām nav iespējams pateikt. Varu teikt tikai to, ka izdarīšu visu iespējamo, lai lēmumi par infrastruktūru būtu tādi, kas gala patērētājam nodrošinātu konkurētspējīgu cenu. Lai infrastruktūras izveides izmaksas samazinātu, cenšos pārliecināt Igaunijas un Lietuvas pārstāvjus, ka Baltijas valstīm būtu noderīgi īstenot kopīgu gāzes alternatīvās piegādes projektu, jo Latvijai savs projekts, Igaunijai savs, Lietuvai - vēl savs noteikti nozīmē lielākas izmaksas. Arī Eiropas Komisija vedina mūs sadarboties ar Lietuvu un Igauniju, sakot, ka tikai tādā gadījumā nodrošinās līdzfinansējumu. Nenoliedzami visā šajā procesā mums ar Latvijas gāzi (LG) konstruktīvi jāstrādā, jārisina normāls, pragmatisks dialogs. Ļoti bieži publiskajās diskusijās tiek piemirsts, ka LG akcionārs jau nav tikai Gazprom, bet arī vācu uzņēmums E.ON Ruhrgas International. Iespējams, ka darba kārtību LG nosaka Gazprom un Itera, jo vienīgais gāzes avots ir Krievijā un Gazprom, bet uz LG tomēr jāraugās kā uz kompāniju, kurā dominē gan vācu, gan krievu kapitāls.
Kā no 1. septembra, kad iecerēta elektroenerģijas tirgus pilnīga atvēršana, mainīsies elektrības cena mājsaimniecībām?
Savulaik lēmums par elektroenerģijas tirgus atvēršanu mājsaimniecībām tika pieņemts, pirms tika iegūta pilna aina par enerģijas subsīdiju un elektrības cenu pieauguma prognozēm. Šobrīd, vēlreiz rūpīgi izanalizējot visus faktorus, es neesmu gatavs valdībā virzīt pilnīgu liberalizāciju elektroenerģijas tirgū, kas bija iecerēta no 1. septembra, kamēr neesam raduši risinājumu, kā samazināsim obligātā iepirkuma komponentes (OIK) apjomu.
Latvijas situācija neļauj vilkt paralēles starp LG un Latvenergo. Latvenergo brīžiem ir pārvaldīts politiski, un cenas, kas bijušas noteiktas patērētājam, ne vienmēr atspoguļojušas pilnas izmaksas. Līdz ar elektroenerģijas tirgus liberalizāciju cenas atklās pilnu izmaksu bāzi. Runājot par gāzes tirgu, tajā ir cita situācija, jo tur esam spiesti pirkt par monopola cenu no viena piegādātāja, turklāt gāzei ir pilnīgi cits cenas veidošanas mehānisms nekā elektrībai. Visumā elektrības tirgus cena jāatzīst par stabilu un zemu, elektroenerģijas dārdzību rada pārdales un sadales tīkla uzturēšanas izmaksas, kas ir ļoti lielas, ņemot vērā mūsu valsts samērā mazo patērētāju skaitu, kā arī OIK apjoms. Rezultātā katrai kilovatstundai izmaksu slogs sanāk diezgan liels. Arī OIK izmaksas augs diezgan strauji, ja neizdosies pieaugumu apturēt, bet ceru, kas tas izdosies.
Pārskatot atbalsta mehānismus?
Jā. Nepieciešams izstrādāt shēmu, kā pastiprināti kontrolēt elektroenerģijas ražotājus, paredzot, kādos gadījumos licences var tikt zaudētas, un īstenot pasākumus, kas vērsti uz atbalsta samazināšanu Latvenergo TEC. Ir iecerēti arī pasākumi, kas vērsti uz atbalsta mehānismu pārveidi tiem ražotājiem, kas strādā atjaunojamās enerģijas segmentā. Mēģināsim izveidot arī OIK kompensācijas mehānismu, lai OIK slogu varētu samazināt dažādām patērētāju grupām.
Analizējot LG un Latvenergo piemērus, uzskatāt, ka lielos valsts uzņēmumus būtu lietderīgi privatizēt?
LG vācu kompānijas iesaistīšanās nākusi par labu, un domāju, ka LG tiek samērā labi pārvaldīta. Tas, ka pastāv monopols un gāze tiek pirkta tikai no Gazprom, no Krievijas, jau ir cits jautājums.
Nenoliedzami investoru iesaistīšanās uzņēmumos mēdz būt ar plusa zīmi, bet Latvijai noteikti nav vajadzīga kampaņveidīga valsts uzņēmumu privatizācija. Katrs uzņēmums jāvērtē atsevišķi. Protams, mūsu valstī netrūkst gan valsts, gan pašvaldības uzņēmumu, kuru atsavināšanu būtu vērts izskatīt. Savukārt tādu uzņēmumu, kuri realizē Latvijas nacionālās, stratēģiskās intereses, privatizācijai es neredzu pamatu. Piemēram, Latvijas valsts meži un Latvijas dzelzceļš noteikti nebūtu jāprivatizē. Cita lieta, jebkurš valsts un pašvaldības uzņēmums labi jāpārvalda, un, ja kāds mēģina iestāstīt, ka tāda kapitālsabiedrības un kapitāldaļu pārvaldības iecere, ko piedāvā Ekonomikas ministrija (EM), ir slēpta privatizācija, tad tam neredzu iemeslu.
Pagājušās nedēļas valdības komitejas sēdē jums par šo jautājumu izraisījās diskusija ar premjeru Valdi Dombrovski. Kāpēc?
Jau iepriekš aizsākās strīdi ar pašvaldībām par to, vai lēmums par kapitālsabiedrību nodošanu privātajam sektoram varētu būt administratīvais akts, kuru, kā zināms, var pārsūdzēt administratīvā procesa kārtībā. Turklāt piedāvājām reizi trijos gados izvērtēt, kurām valsts un pašvaldības kapitālsabiedrībām izdevīgāk un lietderīgāk būtu atrasties privātā sektora rokās. Ir taču zināms, ka nosacījumi, kādos tika dibināti pašvaldību un arī valsts uzņēmumi, tiek interpretēti ļoti brīvi. Tieši administratīvais process ir tas veids, kā var nodrošināt līdzsvaru starp lēmumu pieņēmēja un sabiedrības interesēm.
Protams, valsts un pašvaldības gribētu, lai var izlemt - pārdot vai nepārdot uzņēmumu - un lēmums būtu galējs, nepārsūdzams, bet administratīvais process paredz, ka lēmumu var pārsūdzēt. Ja tāda Rīgas dome, kāda tā ir šobrīd, lemj par savām kapitālsabiedrībām, tam ir vajadzīga pārraudzība. Patlaban neviens šādus lēmumus neuzrauga, un tas ir nepareizi. Es arī neredzu iemeslu neuzticēties administratīvajām tiesām. Turklāt, pat ja kāds pārsūdz pašvaldības izdotu administratīvo aktu, nu un? Nekas jau nenotiek, uzņēmums turpina strādāt, un, ja pašvaldība pamatojusi, kāpēc šim uzņēmumam jābūt tieši tādā statusā, kādā tas ir, tad administratīvā tiesa pārsūdzību noraidīs.
Sabiedrības uzmanības lokā nesen nonāca jautājums par EM valsts sekretāra Jura Pūces nenotikušo aizrotēšanu uz Satiksmes ministriju (SM). Kā izvēlēsieties nākamo valsts sekretāru, sludināsiet konkursu?
Par to ir vēl pāragri runāt. Kas attiecas uz Pūces kungu, tad ierēdņa viedoklis, veicot rotāciju, jānoskaidro, bet nav obligāti jāņem vērā. Pūces kungs ir paudis savu viedokli, bet tas nebūtu iemesls rotāciju neveikt, taču izrādījās, ka SM mainīja sākotnējo nostāju un tomēr nevēlas pieņemt darbā Pūces kungu, ja viņš pats nevēlas tur strādāt. Bet, lai ministrijas ierēdņa rotācija notiktu, jābūt ministrijai, kas vēlas ierēdni darbā pieņemt. Godīgi sakot, mani izbrīnīja, ka SM mainīja viedokli, lai gan jauna informācija neparādījās. Tas, ka Pūces kungs nav sajūsmā par šo darba piedāvājumu, bija zināms arī iepriekš.
Jums ar Pūces kungu bija nepārvaramas domstarpības?
Jā, mums bija viedokļu atšķirības. Es nevaru piekrist tam, ko publiski paudis Pūces kungs, respektīvi, ka nekādu domstarpību nav bijis. Pietiekami atklāti un nopietni esam runājuši par mūsu viedokļu atšķirībām.
Kādas pārmaiņas sagaida ātro kredītu devēju nozari?
Darba grupa strādā trijos virzienos - reklāmas kontroles pastiprināšanā, maksātspējas izvērtēšanā un procentu griestu noteikšanā. Tieši par procentu griestu noteikšanu es sagaidu vissmagāko industrijas pretestību un visasākās diskusijas ne tikai ar nebanku aizdevējiem, bet arī Saeimā. Bet Latvijā - tāpat kā Igaunijā un Somijā, un citās valstīs - procentu griesti jānosaka. Tāpat arī jādefinē likumā, ka maksātspējas izvērtēšana jāveic - bez atrunām.
Vērojot, kā attīstās notikumi Kiprā, jums rodas bažas par to, kā tie ietekmēs ekonomisko situāciju Latvijā?
Latvijas ekonomisko situāciju ietekmē viss, kas notiek Eiropā, jo Eiropa ir lielākais mūsu eksporta tirgus. Par laimi, Latvijas ārējās tirdzniecības lielākās partneres ir stabilas un tiek diezgan labi pārvaldītas, piemēram, Zviedrija, Vācija, Baltijas kaimiņvalstis. Runājot par Kipru, domāju, ka esam pasargāti no tiešas šīs valsts finansiālo problēmu ietekmes. Tomēr notikumu attīstība visā Dienvideiropā parādīs, cik ātri eirozona spēj pārvarēt problēmas un virzīties uz priekšu.