Svetlanu liktenis nav žēlojis, abi viņas bērni dzimuši priekšlaikus, abiem ir bērnu cerebrālā trieka. Vecākā meita Santa nestaigā un nerunā. Māris piedzimis sešos mēnešos un svēris tikai 940 gramu. Pēc piedzimšanas viņam veikta acu operācija, lai redzētu. Tā kā viena kājiņa auga nepareizi, bez citu palīdzības puisēns nestaigāja, toties vienmēr bijis aktīvs un zinātkārs. Svetlana izmēģinājusi visu iespējamo, bet atzīst, ka bez citu atbalsta nekad dēlam nebūtu iespējams veikt operāciju Minhenes ortopēdiskajā klīnikā un dot iespēju viņam brīvi pārvietoties. Jaunā sieviete visiem, kas ziedojuši akcijās «Eņģeļi pār Latviju», pat veltījusi dzejas rindas, kurās novēl bezgalīgu laimi un lai no šo cilvēku dzīves pazūd bailes.
Tā kā vecākā meita Santa jau bija pārcietusi vairākas smagas, bet neveiksmīgas kāju operācijas Valmieras slimnīcā, dēlu Svetlana nevēlējās pakļaut šīm mokām. Vairākas reizes izmēģinājusi ārstniecības kursu Vaivaros, ar lielām cerībām brauca uz Starptautisko rehabilitācijas centru Truskovecā. Arī pēc tur izciestajām intensīvajām nodarbībām un zināmiem uzlabojumiem Māris tomēr bez atbalsta varēja paiet. No citām mammām viņa uzzinājusi par dakteri Berniusu Minhenē.
«Ielāgoju kādas sievietes padomu un mēģinu rast mieru un pieņemt to, ko nevaru mainīt. Tādēļ zinu, ka Santa nekad nerunās, bet Māris ir spējīgs loģiski domāt un par sevi parūpēties,» savus centienus palīdzēt bērniem atklāj Svetlana. Akcijā «Eņģeļi pār Latviju» 2008. gada ziemā tika saziedoti nepieciešamie 16 tūkstošu eiro, un maijā visa ģimene devās uz Minheni. «Izjutām nesalīdzināmi citādu attieksmi. Vissīkākās detaļas, ieskaitot speciālus kāju apsējus, liecināja, ka ir domāts, lai būtu ērti un bērnam neradītu ciešanas,» par piedzīvoto stāsta Māra mamma. Trešajā dienā pēc operācijas zēns jau stāvējis. Atceroties, kā dēls spēris pirmos soļus, Svetlana vēl tagad nespēj valdīt emocijas. Novembrī apritēs divi gadi, kopš Māris staigā.
Kādu dienu dēlēns saucis viņu un, laimīgi smaidot, demonstrējis, ka uzlīdis uz dīvāna augšējās malas un tur nogūlies, vai to, kā guļot pacēlis abas kājas augšā. Tie ir viņa lielie sasniegumi, ar kuriem vēlas dalīties.
Svetlana neslēpj arī rūgtumu par cilvēku neizpratni, pat nenovīdību, tādēļ viņa lūdz uzrakstīt, ka vecāki saziedoto naudu savās rokās netur. Tie no ziedot.lv uzreiz nokļūst ārstniecības iestāžu fondos.
Jautāta, kur pati rod spēkus, atklāj it kā jau zināmu patiesību, ka mūsu domas formē realitāti un jāatrod iekšējā enerģija, lai cīnītos ar depresiju, kas mēdz pielavīties. Svetlana uzskata, ka arī Māris cenšas, jo kā gan citādi jau pazītu burtus, krāsas, mēģinātu lasīt, rēķināt, apgūt datoru. Taču Svetlana uzsver, cik ļoti svarīga ir arī apkārtējo attieksme atveseļošanās procesā. Ilgu laiku vedusi Māri uz speciālo pirmsskolas izglītības iestādi Valmierā, jo līdzīgā Cēsīs nepieņemts. Vēl tagad viņa pateicīga atsaucīgajām bērnudārza «Bitīte» audzinātājām. Kad Cēsu speciālajā pirmsskolas izglītības iestādē par vadītāju kļuvusi Anžella Pāže, puisēnam vieta atradusies arī bērnudārzā tepat pie mājām. «Māris ļoti labprāt dodas uz dārziņu, vēlas būt starp citiem bērniem, tur veiksmīgi darbojas arī logopēds,» teic Svetlana.
Nākamais Māra patstāvīgais solis būs jūlijā 10 pavadītās dienas nometnē «Kopā jaukāk!» Vēlējusies, lai arī Santa tur nokļūst, bet dalība ļauta tikai vienam bērnam no ģimenes.