Jautājumi pirtī
Interese par cilvēka ķermeņa kustīgumu Hardijam ir teju ģimenes tradīcija. Mamma ir medmāsa, vecvectēvs bijis dakteris, tiesa - lopu. «Bet tas pats jau vien ir, arī muskuļi. Mēdzām runāties par medicīnu,» Hardijs smaida. Pēc vidusskolas beigšanas viņš izmācījās attiecīgos kursos un sāka strādāt Valmieras bērnudārzā Buratino par koriģējošās apmācības vingrošanas metodiķi - šādi speciālisti bērniem palīdz attīstīt fizisko pusi, stabilizēt balsta un kustību aparātu. Mājās Hardijam ir vecvectēva celta pirtiņa, viņš izmācījās arī par pirtnieku un tagad saka, ka tieši pirts apmeklētāju dažādie jautājumi, uz kuriem viņš bieži nav mācējis atbildēt, pamudinājuši iet mācīties pamatīgāk arī fizioterapiju.
Hardijs iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kur ieguva gan fizioterapeita kvalifikāciju, gan augstāko izglītību sporta pedagoģijā. Par skolotāju gan nav sanācis strādāt, jo ar ugunsdzēsēja slīdošo grafiku darbu skolā nevar savienot. Hardijs atceras, ka studijas nebija vieglas, taču profesori Egīls Eglītis un Alvis Paeglītis iemācījuši gan fizioterapiju, gan mācīties.
Hardijs strādā Valmieras veselības sporta studijā Vingrotava, un pie viņa uz vingrošanas nodarbībām nāk gan «parasti» pacienti ar savilktu muguru un sprandu vai rehabilitācijas procesā pēc traumām, gan sportisti. Hardijs uzskaita čempionus, kas meklē fizioterapeita palīdzību gan pirms sacensībām un treniņnometnēm, gan pēc tām, - nāk slaloma airētāji, spēkavīri, kas piedalās t. s. kalniešu spēlēs, tāpat līderi ugunsdzēsības sportā, kurā Hardijs pats, būdams no ugunsdzēsēju saimes, gan nestartē, toties «stāv blakus ar teipiem», lai vajadzības gadījumā sniegtu kolēģiem palīdzību. Tomēr par savu galveno uzdevumu viņš uzskata iemācīt kaut ko jaunajai paaudzei - bērniem, kas nereti pie Hardija ierodas ar plakanajām pēdām un pašķību muguru. Ir gadījies arī bez maksas konsultēt vientuļās māmiņas, kurām ir naudas grūtības, tāpat Hardiju pie sevis aicinājuši uzņēmumi - ierādīt biroja darbiniekiem, sēdoša darba darītājiem, vingrojumus, kā atbrīvot saspringtos kakla un muguras muskuļus.
Gatavojoties sarunai ar Dienu, Hardijs uz lapiņas noformulējis, kā izprot savu fizioterapeita misiju: «Mans mērķis ir izglītot, attīstīt spēcīgus un veselīgus cilvēkus, un esmu apguvis ļoti daudz labu zināšanu, kā pēc iespējas ātrāk savest darba kārtībā cilvēka ķermeni.» Šim mērķim viņš liek lietā ne tikai masāžu, vingrošanu, speciālu stiepšanos, bet arī manuālo terapiju, ierāda cilvēkiem pašmasāžu. Vesela valmieriešu grupiņa jau gaida siltāku laiku, kad kopā ar Hardiju varēs doties nūjot, bet viņš pats nesen sācis rūdīties aukstā ūdenī, ko plāno turpināt vasarā Gaujā.
Vingrina arī seniorus
Trīs dienas nedēļā Hardijs darbojas Rūjienas senioru mājā, kas ir sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs. Tur viņu pirms trim gadiem uzaicinājis direktors Jānis Roze, un pa šo laiku Hardijam ar fizioterapijas un vingrošanas palīdzību un brīvprātīgo asistēšanu izdevies uz kājām dabūt kādus 50 vecāka gadagājuma cilvēkus, pārsvarā tādus, kam nepieciešama rehabilitācija pēc operācijām.
Hardijs teic, ka fizioterapijā viņam patīk palīdzēšana citiem. Izkāpt no komforta zonas nākas vien tādos brīžos kā, piemēram, Fizioterapijas dienā - 8. septembrī, kad Vingrotavā notiek atvērto durvju pasākums, kur sanākušajiem interesentiem kaut kas jāpastāsta. «Neesmu baigais runātājs,» Hardijs atzīst. Nemitīga zināšanu papildināšana kursos, semināros un lasot fizioterapeita profesijā ir neizbēgama, tomēr galvenais esot prakse. «Ja nestrādāsi ar cilvēkiem, tad vairs tā nejutīsi, prasmes ātri pazudīs,» Hardijs saka. Viņš stāsta, ka augt un attīstīties palīdz arī kolēģi no medicīnas vides, sadarbība ar labiem, profesionāliem dakteriem. Savukārt par februārī saņemto Gada balvu medicīnā, ko pasniedz Latvijas Ārstu biedrība, bet kurai mediķus piesaka Latvijas iedzīvotāji, Hardijam ir prieks. «Es gan īstenībā esmu pie atzinības pieradis ikdienā. Labi kādu izvingrinu - paldies! Labi nospēlēju kādu balli - paldies!» viņš teic.
Labāk glābt ar vēsu galvu
Patika palīdzēt Hardiju ievilkusi arī ugunsdzēsējos, kur viņš sāka strādāt jau paralēli darbam bērnudārzā. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā Valmierā jau bija daudz Hardija paziņu, un, kad atbrīvojās viena dzēsēja vieta, tie paaicināja arī viņu. Pašā sākumā gan Hardijam nepatika novecojušais inventārs un staigāšana kirzovikos, bet tad jau VUGD viss sācis pamazām attīstīties un iet uz labo pusi. Tāpat bija jādabū glābēja sertifikāts, visai pasmagi bijis savienot ugunsdzēsēja darbu ar studijām Sporta akadēmijā, jo darba maiņas disonēja ar lekciju grafiku. Arī tagad regulāri jākārto eksāmeni, notiek mācības. Tagadējie glābēji gandrīz visi ir arī ūdenslīdēji, bet Hardijs specializējies tieši uguns dzēšanā - kā piekļūt dažādām vietām, kā dzēst, lai uguns neizplatītos tālāk, utt. Ar komandu, tāpat kā Vingrotavā, viņam esot laimējies arī VUGD, un izsaukumos ugunsdzēsēji cits citu pieskatot kā bērnus. Varoni neviens bravurīgi netēlo. Valmieras pusē ugunsdzēsējiem ir salīdzinoši mierīgāka dzīve nekā Rīgā, jo deg retāk, tomēr arī te gadās smagi brīži, kad ugunsgrēkā iet bojā cilvēki. «Bet pie mums tagad ik nedēļu viesojas psihologs, no tā kaut ko pamācāmies, paliek mazliet vieglāk. Arī ugunsgrēkos esam kļuvuši mierīgāki, spējam labāk rīkoties ar vēsu galvu,» Hardijs stāsta un uzsver, ka šādās ārkārtas situācijās steiga un stress ved pie kļūdām.
Savukārt ārpus darba Hardijam labs stresa noņemšanas līdzeklis un reizē aicinājums ir mūzika, ar kuru viņš ir uz tu jau kopš 17 gadu vecuma, lai gan mūzikas skolā izturējis vien trīs mēnešus. Sākumā sitis bungas, vēlāk pārgājis uz sintezatoru un dziedāšanu. Ilgu laiku Hardijs nospēlējis grupā Blēži kopā ar Ansi Niedrīti, bet tagad ar savu apvienību Hardijs un Co muzicē koncertos, kāzās, saviesīgos vakaros, ko mēdz arī vadīt.
Hardijs priecājas, ka izdevies daudzās nodarbošanās sabalansēt. Tomēr mājas sanākot redzēt maz, tāpēc viņš pamazām sāk domāt par ierastā ritma pārkārtošanu. Turklāt pēc trim gadiem viņš būs pensionārs! Ugunsdzēsējiem pensijā pēc likuma jādodas 50 gadu vecumā, tāpēc tālākai nākotnei Hardijs savā «fazendā» pamazām būvē nelielu rehabilitācijas un relaksācijas centriņu - ar pirti, pirts mucu u. tml. «Kad aiziešu pensijā, varēšu tur darboties. Ko darīju jaunībā ar pirtīm, to darīšu arī vecumdienās. Redzēs, kā būs, Bet cilvēkiem jau tas patīk un ir svarīgi - daba, siltums. Un mīlestība.»