Mēs mēdzam smīkņāt par Tallinas un Viļņas centieniem pretendēt uz Baltijas galvaspilsētas titulu, jo skaidrs, ka Baltijas valstu lielākā un centrālā pilsēta taču ir Rīga, bet nezin vai pašapmierinātībai ir pamats.
Rīga šobrīd neizskatās kā biznesa galvaspilsēta, drīzāk kā glīts muzejs. Mums ir skaista vecpilsēta, jauki restorāni, laba Opera. Tas viss, protams, ir vajadzīgs. Bet kur mūsu pilsētas ekonomiskā rosība un attīstība? Kur ir darbavietas, kas ļautu mums noturēt cilvēkus Rīgā un Latvijā? Kā šādas darbavietas radīt?
Darbaspējīgo cilvēku skaits samazinās. Cilvēki noveco vai vienkārši aizbrauc prom. Pēc pētnieka Mihaila Hazana datiem ap 80% pēdējā laikā aizbraukušo ir jaunāki par 35 gadiem. Pieaug studējošo un augstāko izglītību ieguvušo īpatsvars emigrantu vidū. Tas nozīmē, ka aizbrauc jaunie, perspektīvie, tie, kas vēl tikai veidos ģimeni un audzinās bērnus. Aizbrauc tāpēc, ka neredz nākotnes perspektīvu, neredz darbu, vismaz ne ar tādu kvalifikāciju un izaugsmes perspektīvu vai atalgojumu, kādu gribētu.
Kurš tad paliks, strādās un veidos mūsu valsts ekonomisko izaugsmi? Valsts un pašvaldības loma ir izveidot uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, bet jābūt arī cilvēkiem, kuri grib un var veidot savus uzņēmumus un radīt jaunas darbavietas.
Šādu cilvēku mums katastrofāli trūkst. Trūkst cilvēku, kas gatavi uzņemties risku un atbildību par citiem, domāt plašā mērogā, mēģināt, varbūt zaudēt, bet mēģināt atkal tik ilgi, kamēr izdodas. Radīt iespējas ne tikai sev, bet arī tiem, kas šobrīd darba meklējumos aizbrauc prom.
Risinājums ir tikai viens - Latvijas izglītības iestādēm jāģenerē darba devēji. Ne tikai izcili ārsti, informācijas tehnoloģiju speciālisti vai industriālie dizaineri, bet pirmkārt un galvenokārt darba devēji. Uzņēmēji, kuriem savukārt būs vajadzīgi visi tie speciālisti, kuriem šobrīd darbu vieglāk atrast ārpus Latvijas. Izaugsmei vajadzīga rosīga vide un rosīgi cilvēki. Jo vairāk tādu, jo straujāks attīstības temps un lielāks spiediens uz valdību turpināt sakārtot uzņēmējdarbības vidi, vēl vairāk veicināt uzņēmējdarbības attīstību.
Uzņēmējus mēs varam izaudzināt paši, attīstot uzņēmējdarbības prasmes jau pamata un vidējās izglītības procesā, bet tas prasa laiku, kura īsti nav. Vēl viena iespēja - piesaistīt enerģiskus, uzņēmīgus jauniešus no ārvalstīm uzņēmējdarbības studijām Latvijā. Ārvalstu studentu piesaiste ir arī reāla investīciju piesaiste. Līdz ar mācību maksu, īri, uzturēšanās izmaksām katrs ārvalstu students mēnesī Latvijā atstāj ap 800 - 900 latu. 10 000 studentu - tie ir aptuveni 100 miljoni latu gadā. Uzskatu, ka jāstrādā abos virzienos - vēl un vēl jāattīsta uzņēmējdarbības prasmes un domāšana visos izglītības līmeņos Latvijā un vienlaikus jāeksportē topošie uzņēmēji no citām valstīm. Valsts ierēdņiem jādara viss, lai šo procesu padarītu vienkāršāku un ātrāku. Citādi var gadīties, ka ātrākie un ambiciozākie kaimiņi pilsētu un valstu konkurences cīņā mūs apsteigs.
*Biznesa augstskolas Turība Attīstības padomes priekšsēdētājs