Bijušā iekšlietu ministra Dzintara Jaundžeikara aizturēšana pērnā gada novembrī bija breaking news - ar to sākās katrs ziņu izlaidums. Viņa atbrīvošana no apcietinājuma pēc vairāk nekā mēneša cietumā jau bija klusāka ziņa. Ziņa par to, ka tagad, kad kopš skaļās aizturēšanas ir pagājuši deviņi mēneši, Dzintaram Jaundžeikaram ir atcelti visi drošības līdzekļi, ir vairs tikai nemanāma īsziņa kopējā ziņu plūsmā.
Lai paliek uz operatīvo iestāžu sirdsapziņas tas, vai šāds drošības līdzeklis bijušajam Nacionālās drošības komisijas vadītājam, kas pārrauga operatīvo iestāžu darbu, bija adekvāta izmeklēšanas procesa sastāvdaļa, kas deva vērtīgu informāciju. Nav šaubu, ka šīs lietas pamatotību neviens, kamēr pastāv šī varas konstelācija, neizmeklēs. Ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka vienīgās reālās Dzintara Jaundžeikara aizturēšanas sekas - bez emocionāla satricinājuma cilvēkam un viņa ģimenei - bija ietekme uz sabiedrisko domu.
Un ir jābūt aklam, lai jaunāko laiku vēsturē nesaskatītu vismaz dažus līdzīgus arestus, kas izsauca milzu publicitāti, kura tika aktīvi izmantota politikā, bet aizturētie pēc tam tika atbrīvoti.
2003. gadā gluži kā pēc nesen notikušā krievu oligarha Hodorkovska aresta parauga, ko veica Putins, vīri melnās maskās arī pie mums TV kameru priekšā aiztur par Andra Šķēles grāmatvedi saukto Hariju Krongornu. Pavadījis pāris mēnešus cietumā, viņš tiek atbrīvots.
2007. gadā daudziem šķiet, ka notikusi tiesiskuma kulminācija - tiek arestēts Aivars Lembergs. Tomēr pēc kāda laika viņa apcietinājums tiek aizstāts pret mājas arestu, bet vēlāk atcelts arī mājas arests.
Aināra Šlesera partijas biedram Dzintaram Jaundžeikaram noveicās - viņš no minētajiem bez tiesas nebrīvē pavada visīsāko laiku. Toties aizturēšanas motivācija ir dīvainākā, kāda jebkad dzirdēta. Viņš tiek aizturēts bez paskaidrojumiem, bet vēlāk uzzinām, ka viņam tiek inkriminēta «uzkūdīšana izpaust valsts noslēpumu».
Rakstīt par šīm lietām nozīmē izsaukt uz sevi emocionālu vētru, tomēr tieši minētajām lietām būtu jārosina diskusija par to, kur ir tās robežas, lai Latvijā kādu cilvēku apcietinātu pirms tiesas. Vai šīm skaļajām lietām ir bijusi jēga no operatīvās izmeklēšanas viedokļa, ja ne - kas ir šīs lietas?
Ja par minētajiem gadījumiem mēs zinām, jo aizturētie ir augsti atpazīstamas personas, cik līdzīgu gadījumu varbūt ir bijis, par kuriem plaša sabiedrība neko nezina? Jo nav lielāka drauda tiesiskai valstij, ja pirmstiesas apcietinājums, kas pats par sevi ir milzīgs pārdzīvojums un sods normālam cilvēkam, kas nav kriminālists un recidīvists, kļūst par ietekmēšanas līdzekli.
Ja operatīvās iestādes kalpo nevis likumam, bet īsteno citus mērķus - pakalpo politiskajai varai vai pēc pasūtījuma ietekmē konkurentus biznesa interesēs -, uz aizdomu pamata apcietināt, paturēt apcietinājumā un pēc tam atbrīvot var jebkuru. Ja sabiedrība pieļauj šādu situāciju savā valstī, tā no brīvu cilvēku valsts ir pārvērtusies diktatūrā. Ja valstī bez sekām arestē bijušo Nacionālās drošības komisijas vadītāju, bīstamā robeža ir tuvu.