Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs Mārtiņš Boiko, etnomuzikologs

Tagad pieņemts staigāt džinsos, bet katram ir sava tautas dziesma. Tradīcijas «šķiro», paturot tās, kuras iederas globāli pieņemtajā jomā: dziedāšanu, dejošanu, dažādus rokdarbus un dažus rituālus. Stenderes nosmērēšana ar tikko kauta gaiļa asinīm vairs nederēs. Man kā antropologam ir grūti pieņemt visu to, kas no folkloras un tautas mākslas tiek uztaisīts, kādas ideoloģijas tiek būvētas. Tautas dziesmas, pasakas un rokdarbi ir skaisti, bet ideoloģija - bieži no gaisa pagrābta, piešķirot nezin kādu simbolisku nozīmi, kam nav nekāda sakara ar reālo vēsturi un senču rīcību. Tā 80. gadu otrajā pusē parādījās doma, ka Jāņi ir svētki, kuros viss grozās ap seksu. Tīrā spekulācija. Par mūsu sabiedrības latvisko daļu vispārinot var teikt, ka tradicionālā kultūra - arī folklora - nepārprotami turpina būt viens no svarīgiem avotiem māksliniecisku, muzikālu meklējumu un aktivitāšu jomā, taču iespējamo avotu, attiecīgi arī izvēles un iespēju loks ir kļuvis ļoti plašs. Stipri mazinājusies tā folkloras simbolu loma, kāda tiem bija Trešās Atmodas laikā un arī vēl labu brīdi pēc tam. Folkloras kustība plūst rāmākā gultnē un daudz vairāk ir vienkārši viena no muzikāli māksliniecisko aktivitāšu jomām līdzās citām. Neredzu, ka šī kustība pēdējos gados būtu devusi spilgtus jaunus identitātes simbolus. Varētu jautāt: vai mūsu tagadējais folklorisms nepaiet garām impulsiem, kas pa laikam uzplaiksna mūsu identitātes «tīģelī», vai tas ir spējīgs piedāvāt ko jaunu sarežģītajām pretrunīgajām mūsdienu Latvijas identitātēm to mijiedarbības, savstarpējas jauniepazīšanas un nereti arī cīņas procesā?