Krievijā iznākošā žurnāla Novoje Ļiteraturnoje Obozreņije šā gada 3. numurs veltīts diasporu un to pētniecības tēmai. Ņemot vērā publicēto materiālu plašo tematiku un starptautisko autoru loku, publikācijas varētu būt interesantas tiem Latvijā, kuri cenšas izprast mūsu pašu aizbraucēju pēdējos «viļņus». Tomēr ne mazāk saistoši ir etnisko krievu diasporām ārpus Krievijas veltītie raksti.
Diasporai Latvijā veltīta viena publikācija, kuras autors samērā veiksmīgi centies noturēt neitrālu pozīciju jautājumos (nepilsoņi, nacionālo minoritāšu izglītība), kas Latvijā ir emocionāli «pielādēti». Protams, var pašausmināties par bezkaislīgi fiksētajiem Rīgā satikto krievu izteikumiem par krievu valodas un kultūras a priori pārākumu pār latviešu, tomēr interesantākais un potenciāli noderīgais ir cits aspekts.
Tātad daudzskaitlīguma dēļ daļa krievu kopienas Latvijā tieši sevi uzskata par Krievijas kultūras, ideju utt. centru Baltijā vai pat plašākā reģionā. Līdz ar to orientācija uz Krieviju ir aktīva no pašas kopienas puses. Vienlaikus publikācijas autors norāda, ka Krievijas varas iestādes un kaimiņvalsts elites pārstāvji pret Latvijas krievvalodīgo kopienu izturas aizbildnieciski, kā pret «provinciāļiem». Un tas - lai gan vilkme Krievijas virzienā saglabājas - pietiekami daudzus Latvijas krievvalodīgos mulsina vai pat aizvaino. Nereklamēšu krievu nevalstiskās organizācijas Rīgā, minot konkrētus nosaukumus, bet tipisks ir publikācijā minētais konflikts starp krieviski izdoto grāmatu bibliotēkām. Tātad savulaik vietējie aktīvisti, piesaistot sponsorus, izveidoja šādu bibliotēku. Tā, protams, ir ar noteiktu, latviešiem nesaprotamu ideoloģisko fonu, tomēr stāsts nav par to. Pēc kāda laika bibliotēkai radās cerība saņemt atbalstu no turīgiem maskaviešiem. Tomēr pēdējie galu galā nolēma - personīgu ambīciju vai citu iemeslu dēļ - izveidot atsevišķu, ar «veco» neslēpti konkurējošu bibliotēku, kas nebūtu tik «provinciāla», lai nu kas ar to tiek saprasts minēto maskaviešu galvā.
Respektīvi, nav šaubu, ka Kremlis ļoti aktīvi strādā Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo uzskatu ietekmēšanai, tomēr var gadīties, ka tas - ja runājam nevis par masu medijiem, bet nepastarpinātākiem kontaktiem ar vietējām NVO - tiek darīts tik kundziski, ka vismaz daļai no mērķauditorijas neiet pie sirds. Diez vai tāpēc viņi vairāk identificēs sevi ar Latvijas un latviešu kultūrtelpu, tomēr te paveras iespēja uzsvērt krievvalodīgo kopienas Latvijā atšķirīgumu, turklāt uzsverot to kā pozitīvu un pašai kopienai patīkamu (tas daļēji notiek krievu diasporās citās valstīs, par ko stāsta citas publikācijas minētajā žurnālā). Respektīvi, neliekas, ka var izdoties mazināt tās krievvalodīgo diasporas daļas, kas savu identitāti nesaista ar latvisku Latviju, pretenzijas pret mītnes valsti, tomēr varbūt iespējams vājināt konkrēti Kremļa ietekmi uz to, nostiprinot šajā diasporā domu, ka sava īpašuma dēļ tai pašai jārisina domstarpības ar Latvijas pamatnāciju, negaidot norādījumus vai tiešu iejaukšanos no Krievijas puses.