Astra Auziņa. Jābūt uz priekšu plānojamam budžetam, lai būtu zināms, ka nākamgad, aiznākamgad būs kāda bāzes nauda un tad mēs kā klasiski pētniecībā arī paši papildu projektus meklējam. Lai nebūtu tā, ka pēkšņi jūnijā pasaka, ka līdz decembrim mēs būsim bezalgas atvaļinājumā.
Inese Sviestiņa. Šobrīd tā ir tāda sēdēšana uz pulvera mucas, jo tu nezini, kas būs rīt - būs nauda vai nebūs, vai mēs būsim kādam vajadzīgi.
Tagad daudzu nebūšanu aizbildinājums ir naudas trūkums. Vai, jūsuprāt, tā tiešām ir Latvijas zinātnes galvenā problēma?
A.Auziņa. Ar mazu naudu var arī izdarīt lielas lietas, taču ilgstoši tas nav iespējams. Varbūt sakārtosim sistēmu un esošā finansējuma ietvaros tiešām izdosies attīstīt prioritāros virzienus.
Kā sakārtot sistēmu?
Jānis Jaško. Zinātnieku starpā visu laiku ir cīņas par to, kurš tad vairāk naudas paņems sev. Mēs esam nonākuši pie tā, ka mūsu zinātnes struktūra ir ļoti sadrumstalota - ir ļoti daudz dažādu virzienu, kur mēs mēģinām darboties, un mēs paši valstiskā mērogā nevaram nofokusēt, kuri ir tie prioritārie. Ja arī teorētiski skaitās, ka 2010.-2013.gadam ir noformulēti pieci prioritārie virzieni pētniecībā, praktiski tur var palikt kādus 90% no visām zinātņu nozarēm, kas ir Latvijā. Mēs esošo mazo naudiņu sadalām visiem pa mazam gabaliņam - paēdis nav neviens, bet knapi dzīvību velk visas nozares. Ja būtu skaidra nostāja par nozarēm, par prioritātēm, zinātniekiem jau iepriekš tiktu pateikts, kuras nozares saņems finansējumu pietiekamā apmērā un kuras, piemēram, nākamos piecus gadus valsts diemžēl nevar atļauties finansēt, tad zinātne Latvijā varētu pārstrukturēties un sistēmiski veidoties.
A.Auziņa. Latvijā mums ir ļoti interesants paradokss - vispirms izvēlējās zinātnes prioritāros virzienus un pēc tam sāka domāt, kādi ir Latvijas ekonomikas prioritārie virzieni. Vajadzēja sākt ar to, ko mēs vispār gribam redzēt pēc 10-15 gadiem, ar kādām nozarēm mēs to varam sasniegt, un tad jāsaprot, kādas zinātņu nozares jāstimulē, lai varētu attīstīt ekonomikas prioritāros virzienus.
Jūsu piedāvājums ir skaidri noteikt nozares, kuras atbalstīt, bet - kā ar pārējām nozarēm? Tās vairs nebūtu jāfinansē no valsts līdzekļiem vai kāds minimums būtu jāsaglabā visām?
J.Jaško. Mēs par to esam runājuši jauno zinātnieku vidū. Tie, kuri pārstāv specifiskas nozares, kas valstij nav tik perspektīvas, teikuši - viņi samierinātos ar to, ka valsts finansējums tām nebūtu vai būtu ļoti minimāls. Viņi savu pētniecības darbību finansētu no komersantu pasūtījumiem, ārvalstu projektiem vai citiem avotiem. Jaunie zinātnieki ir gatavi šim radikālajam lēmumam. Tad ir jautājums, kas šo lēmumu pieņem, jo Latvijā problēma ir tā, ka zinātnieki ir tie, kas veido zinātnes politiku. Ir arī citi sektori, kuriem jābūt tikpat plaši pārstāvētiem - tā ir tautsaimniecība, jo uzņēmēji būs tie, kas zinātnieku atklājumus ņems pretī. Protams, zinātnes finansējums ir mazāks nekā citās valstīs, ja mēs rēķinām procentos no IK, bet pat no šāda finansējuma, to pareizi apsaimniekojot, mēs varam dabūt ārā daudz lielāku labumu nekā tagad. Mūsu apvienības piedāvājums ir veidot Latvijas zinātnes pārvaldības sistēmu, par kuras vispārējiem principiem būtu vienojušies visi zinātnieki, bet kādu [Izglītības un zinātnes] ministrijas padomju kompetence būtu to visu ieviest.
Kādai būtu jābūt zinātnes pārvaldības sistēmai?
J.Jaško. Pašiem lielākajiem naudas dalītājiem nevajadzētu būt zinātniekiem, jo tad uzreiz - gribi vai negribi - rodas interešu konflikts.
Tas attiecas uz Latvijas Zinātnes padomi?
J.Jaško. Ir daudz runāts par to, kādi ir interešu konflikti Latvijas Zinātnes padomē, jo tās ekspertu datubāze un Latvijas zinātnieku kopiena ir ļoti maza, tāpēc no tiem nevar izbēgt. Pašreizējā Latvijas zinātnes finansējuma piešķiršanas sistēma ir radikāli jāmaina.
Bet kā panākt, lai to neietekmē zinātnieku korporatīvās saites?
J.Jaško. Tas ir tas, uz ko pamazām ceļš jau ir uzsākts - ārvalstu ekspertīze Latvijas zinātnes projektiem.
Vai jūs redzat nepieciešamību pēc strukturālām pārmaiņām zinātnē?
A.Auziņa. Manā skatījumā zinātne var eksistēt tikai tad, ja ir sasaiste ar fundamentālām lietām, ja mēs pētām to, kas var reāli būt noderīgs pēc 20, 30 gadiem. Latvijā mēs kaut kā ļoti sašaurinām, ka zinātne ir tad, ja ir sadarbība ar uzņēmumiem. Līdz ar to bez universitātes zinātne nav iedomājama, un, ja reformēsies visa augstākās izglītības sistēma, simtprocentīgi reformēsies arī zinātne.
Bet zinātnes sistēmas sadrumstalotība nav noliedzama - šobrīd Latvijā ir 132 zinātniskās iestādes.
J.Jaško. Zinātnisko iestāžu mums fiziski ir par daudz, jo pārāk daudz mēs gribam būt vadītāji. Varbūt nevajag iepirkt desmitiem vienādu iekārtu, katru savā Latvijas vietā, bet mēs varam iepirkt tikai dažas, ko izmantotu visi. Mēs neizmantojam to unikālo priekšrocību, ka cits citu praktiski pazīstam. Liela daļa zinātnieku, vairāk tieši vecie, negrib sadarboties ar sev zināmajām pētnieciskajām iestādēm vai konkrētiem profesoriem un viņu grupām, jo viņiem agrāk bijuši kādi konflikti.
I.Sviestiņa. Tā ir tā sava virziena aizsargāšana - nedod dievs, ja kāds sāks darboties tajā pašā virzienā, kur es, tad viņš man uzreiz ir konkurents. Esam runājuši ar lietuviešu un igauņu kolēģiem, ka vajadzētu domāt par kādiem pētniecības virzieniem, kurus mēs varētu attīstīt kopā Baltijas līmenī, bet līdz tam mēs vēl esam ļoti tālu.
Cik viegli šādā sistēmā ir iekļūt jaunam zinātniekam?
J.Jaško. Šķēršļus neliek tam, lai tu kļūtu par zinātnieku, bet grūtības sākas tad, kad tev jāiekaro vieta zem saules, jāattīsta savs pētījumu virziens. Protams, darbojas korporatīvais modelis finansējuma sadalē - pierasts naudu dot tiem, kas jau līdz šim to darījuši. Ja nāk kāds no malas vai, nedod dievs, jaunie zinātnieki paši izveido savu grupu un nāk bez jebkāda pieseguma no vecajiem, tad gan jau no viņiem nekas labs nav gaidāms. Tas, ko mēs dzirdam, ir - jā, jaunie zinātnieki ir atbalstāmi, nāciet, mēs esam visam atvērti, bet tai pašā laikā mēs gribētu, lai atvērti būtu arī finansējuma piešķiršanā.
I.Sviestiņa. Reiz mūs uzaicināja uz Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdi pārrunāt jauno zinātnieku problēmas. Tur bija cienījami zinātnieki - profesori, trīs stundas tika runāts par problēmām, bet, kad beigās kāds ierunājās, ka te jau sēž arī daži jaunie, pajautāsim, ko viņi domā, izrādījās, ka sēdei laiks beigties.
Kā panākt augstākās izglītības un pētniecības tuvināšanos?
J.Jaško. Mazo institūtu pievienošana augstskolām ne vienmēr beidzās tik labi, kā bija sākotnēji domāts. Labumam jānāk nevis no administratīvas atrakstīšanās, bet no praktiskas iesaistes. Lai zinātniekam būtu pienākums studentiem izskaidrot ne tikai sausu teoriju, bet arī tās praktisko pielietojumu, lai lietas, ko māca augstskolā, nebūtu tik atrautas no pētniecības. Visām reformām jābūt vērstām uz to, lai paaugstinātu zinātnes kvalitāti. Ir laiks nedaudz izvētīt zinātnisko potenciālu Latvijā un uz esošā ierobežotā finansējuma fona paskatīties, cik kvalitatīvi mēs esam un ko mēs varam darīt labāk.
Jūs rosināt veikt Latvijas zinātnes auditu?
J.Jaško. Jā, Latvijā ir akūti nepieciešams zinātnes audits, sevišķi no ārvalstīm piesaistītu speciālistu izpildījumā, lai gan zinātnieki paši, gan lēmumu pieņēmēji varētu saprast, kur mēs esam un kur mums iet.