Publiskajā telpā kopumā Latvijā iesakņojies priekšstats, ka Igaunija teju vai visās dzīves jomās apsteidz Latviju un ņemama par paraugu. Visbiežāk šī uzstādījuma pamatošanai tiek minēti atsevišķi rādītāji, piemēram, izdevumi nozarei procentos no IKP, savukārt pietrūkst domu apmaiņas par instrumentiem, kādus kaimiņi lietojuši, lai apskausto līmeni panāktu. Vēl mazāk dzirdams par igauņu pieļautajām kļūdām, no kurām mums būtu vērts izvairīties.
Interesentiem noderīgs informācijas avots varētu būt OECD analītiskie pētījumi. Aizvadītā vasara bijusi auglīga tieši Igaunijas kontekstā - 21. jūnijā parādījās analītiskais materiāls Estonia: Making the Most of Globalisation, 19. jūlijā - Public Sector Spending Efficiency in Estonia. Pēdējais veltīts veselības nozarei un pašvaldībām. Šoreiz tikai par medicīnu.
Iepazīstoties ar pētījumu, rodas daži secinājumi par iemesliem, kas Igaunijai ļāvuši sasniegt salīdzinoši labākus rādītājus (lai gan uzreiz jāpiebilst, ka to novērtējums pašā Igaunijā un starptautisko pētnieku acīs ir pieticīgāks nekā Latvijā). Vairākus lēmumus igauņi vienkārši ir pieņēmuši ātrāk. Piemēram, 24 stundu ģimenes ārstu telefondienestu kaimiņi ieviesa jau 2005. gadā. Tajā pašā laikā ir jautājumu loki, kuros, lai gan procesi notikuši straujāk nekā Latvijā, problēmas joprojām ir līdzīgas. Piemēram, jau 2010. gada martā Igaunijas valdība pieņēma lēmumu, ka aptiekām ir jāpiedāvā klientiem lētākās no radniecīgām zālēm. Tomēr tiek atzīts, ka šis princips ne vienmēr tiek ievērots, jo aptiekās lētāko variantu nez kādēļ nav. Lai gan medikamentu vairumtirgotājiem nedrīkst piederēt aptiekas tieši, 80% no aptiekām Igaunijā pieder piecām ķēdēm, kas medikamentus iepērk no... diviem vairumtirgotājiem. Jautājumi lieki. Lai kā arī būtu, pati tēze, ka Igaunija medicīnā attīstās līdzīgi, tikai straujāk, zināmā mērā ir iedrošinoša - neko fundamentāli nepareizu mēs nedarām, tātad, ja saņemamies, nav iemesla atpalikšanai. Šķiet, viena lieta gan atšķiras un būtu apsverama arī mums - Igaunijā veselības aprūpei ir precīzi iezīmēti 13% no 33% sociālā nodokļa plus veselības apdrošināšanas fondam likums nosaka sabalansēta budžeta un rezervju veidošanas prasību.
Otrs secinājums: igauņi ļoti precīzi definē mērķus un samēro tos ar rādītājiem citās valstīs. Ja izdevumi medikamentiem mājsaimniecības veselībai paredzētajos izdevumos veido 20%, ir jāsasniedz 17%. Ja patlaban uz 1000 iedzīvotājiem ir 6,4 medmāsas, jāsasniedz astoņu līmenis. Sistēmu padarot efektīvāku, bet nepalielinot finansējumu, vidējais mūža ilgums jāpagarina par diviem gadiem. Un tā tālāk.
Tēma pārāk plaša, tāpēc noslēgumā tikai aicinājums nozares, tām nepieciešamās reformas tik neganti nepolitizēt un vairāk laika atvēlēt mierīgai citu valstu pieredzes analīzei.