Man pensiju rēķināja, par katru nostrādāto gadu piešķirot 2%. Piemēram, nostrādājot 35 gadus, šo skaitli reizina ar divi, tādējādi pensijā saņem 70% no algas. Būtiska ir pēdējo piecu gadu alga, tie ir labākie gadi pensijas pelnīšanai. Kanādā var vēl saņemt divas standarta pensijas: no 65 gadiem veco ļaužu pensiju un, sākot ar 60 gadiem, ja izvēlas nestrādāt, darbojas Kanādas pensiju plāns - ja katru gadu tajā iemaksāta noteikta summa, var saņemt darba pensiju. Tie, kas strādājuši lielākā firmā vai, piemēram, par skolotāju, saņem lielāku pensiju nekā mazākā personīgajā uzņēmumā strādājušie, kam biznesā nav gājis labi. Ja pats neko daudz pensiju fondā nav spējis iemaksāt, vecumā iztikt grūti. Par veselības un sociālo aprūpi nav jāraizējas, no 65 gadu vecuma zāles, ārstniecība ir gandrīz par brīvu, tikai kāds procents jāiemaksā. Man ir arī privāta apdrošināšana, kas mazliet paceļ aprūpes kvalitāti. Lielākie ir mājas izdevumi: par māju gadā jāsamaksā 45 00 dolāru liels pilsētas nodoklis, tad vēl nāk klāt apkure, citi izdevumi. Nesen mājai nācās likt jaunus logus. Pensijas vecuma cilvēkiem gan īpašu atlaižu nav, taču atradu vienu firmu, kas man kā senioram iedeva 15% atlaidi. Arī auto uzturēšana, remonti dārgi, taču degvielas cenas nav tik lielas kā Latvijā. Mēs ar dzīvesbiedri ceļojam, bet rūpīgi jārēķina budžets un laikus jāsāk krāt. Citreiz prātoju: kamēr strādāju, iespējas ceļot bija ierobežotas. Visus gadus krāju, un tagad it kā nevajadzētu tik viegli tērēt. Tomēr dzīve ir jābauda, un, ja nevar paceļot, kaut ko redzēt, tad tā dzīve nav neko vērta. Taču ceļo tikai tie, kas kaut ko ietaupījuši, kam labākas pensijas. Saprotams, daudzi pensionāri nevar atļauties ceļot, jo dzīvo no vienas mēneša pensijas līdz otrai.
Pats labākais pensijas vecumā ir tas, ka vairs nav jāceļas agri, pusastoņos - kafiju var dzert deviņos no rīta, iekārtot savu laiku. Ar dzīvesbiedri esam aktīvi iesaistījušies latviskos pasākumos - jau 15 gadu vadu Hamiltonas Latviešu biedrību, ir daudz citu sabiedrisko pienākumu. Septembra beigās Latviešu biedrībā ir Miķeļtirgus, katru otro gadu biedrība ir atbildīga par valsts svētku sarīkojumu, tad ir Draudzīgais aicinājums. Man saka: «Arnold, ņem ciet, uzņemies, dari!» Kad pats jūtu, ka to spēju sekmīgi veikt, ir gandarījums. Un esmu laimīgs, ka laikus sāku domāt par pensijas gadiem, ieguldīju līdzekļus, lai tagad varētu kvalitatīvi dzīvot. Latvijas pensionāriem varu novēlēt tikai labākus apstākļus, jo mēs visi esam darba mūžu nostrādājuši, gan šeit, gan tur.