Federālā valdība maksā par 35 nostrādātiem gadiem. Var strādāt ilgāk, bet tad pensiju fondā vairs neveic iemaksas. Par velti Kanādā nekā nav. Katru mēnesi es vēl maksāju 24,50 dolārus un mans darba devējs to pašu. Tāda pati sistēma ir citās provincēs.
Gribu pastāstīt, ka veselības aprūpe visā valstī nav vienāda, dažādās provincēs tās atšķiras. Pastāv četras vai piecas sistēmas. Kad mani pārcēla darbā no Manitobas uz Britu Kolumbiju, sasniedzot 65 gadu vecumu, zāles man bija par brīvu, bet «apkalpes» cena trīs dolāri jāmaksā par katru recepti.
Piemēram, Ontārio provincē tā nebija. Drīz vien sākām maksāt uzlikto tarifu, t. i., pirmie 300 dolāri gadā par zālēm jāmaksā pašam, tad par brīvu. Manai paziņai jāpiemaksā ap 50% par katru recepti. Kanādā skatās pakaļ pensionāriem, cik tas iespējams katras provinces robežās, bet medicīniskās palīdzības ziņā tā nav leiputrija.
Arī veco ļaužu mītnes nav vienādas. Piemēram, First Place Hamiltonā Ontārio aizņem vienu pilsētas kvartālu, tā ir 24 stāvu ēka un piedāvā visāda veida istabas, pat dzīvokļus. Tur mīt mana māsa, viņai ir viena istaba, vannas istaba un daļēja aprūpe. Pašai savas mēbeles un gultas veļa. Trīs maltītes dienā ar ēdienkartes izvēli, tēja vai kafija dabūjama visu dienu. Tas maksā ap 2000 dolāru mēnesī. Šī senioru mītne piederēja anglikāņu baznīcai, bet pirms diviem gadiem tika pārdota. Lielākā daļa senioru lielo mītņu pieder vai nu dzīvības apdrošināšanas firmām, vai lielajām bankām. Zemāka līmeņa senioru mītnes ir provinču uzraudzībā.
Britu Kolumbijas mītnēm nav tās kvalitātes. Tās, kur es apmeklēju vientuļos seniorus, ir labi iekārtotas, bet nav individuālas istabas katram. Istabas kā slimnīcas palāta, kur katram ir savs nodalījums, aizklāts ar aizkariem. Iekļūšanas rinda ir gara. Tiem, kuri nevar maksāt, kam nav pensijas, sociālās security pensijas čeks automātiski iet uz pansionātu. No tā vienu daļu saņem pacients. Ēdiens gan esot labs un pietiekams.
Es atceros: Kanādā ap 1990. gadu pensionāri sāka runāt, ka, aizejot pensijā, cilvēks vēl nav vecs. Atceros, tad organizēja velosipēdistu grupu braucienam pāri Kanādai no Viktorijas Britu Kolumbijā līdz Halifaksai Jaun-skotijā. Es arī pieteicos, tikai mans ģimenes ārsts teica, ka viņš nedomā, ka mans kara laikā ievainotais gurns un mugura izturēs. Es palikšot kaut kur pusceļā. Neatceros, cik ilgā laikā viņi pārskrēja pāri Kanādai, bet mediji teica, ka «tas ir kaut kas».