Dokuments runā par nozari kopumā - par mediju vides attīstību, šīs vides daudzveidības nodrošināšanu. Savukārt runāt par to, lietojot platformu izpratni - elektroniskie, drukātie -, mūsdienās tā īsti vairs nevar. Galu galā arī jūs (Diena - M. Z.) esat ne tikai drukāts medijs, bet arī interneta portāls. Līdz ar to pareizāk būtu dalīt pēc īpašnieku struktūras - sabiedriskie un komercmediji. Tātad viena no novitātēm ir tā, ka mēs vairs nerunājam, piemēram, par sabiedriskajām raidorganizācijām un komercraidorganizācijām, mēs runājam par komercmediju dažādās platformās. Un te nonākam pie atbalsta nepieciešamības komercmedijiem komerciāli neizdevīga satura veidošanā. To pamatojot ar mazo tirgu, valodas lietojuma specifiku utt. Un tā, it kā atkal runājot par sabiedriskajiem medijiem, mēs tomēr caur sabiedriskā pasūtījuma reformu nonākam pie jaunā, pie lomu izmaiņām. Daļu no naudas, kas šobrīd tiek virzīta caur sabiedrisko pasūtījumu, gribat iecelt plānotajā mediju atbalsta fondā. Mediju atbalsta fonds ir šī jaunā atbalsta forma. Modelis tam varētu būt vai nu Sabiedrības integrācijas fonds, vai Valsts kultūrkapitāla fonds, vai miksēti. Doma tātad ir: eksperti konkursa kārtībā vērtē komercmediju projektus komerciāli neizdevīga satura veidošanai. Pirmais eksperimentālais balodītis, ņemot vērā aktuālo situāciju, jau ir aizlidojis ar akcentu uz Latgali. Tika sadalīti 120 tūkstoši eiro, kas, protams, ir gaužām maz. Tāpēc koncentrējāmies uz vienu reģionu. Arī lai izmēģinātu, kā tas darbojas.
Kā šī summa tika sadalīta?
40% no summas tika platformām, ko mēs saucam par drukātajiem medijiem. Tas, ko vēlējāmies veicināt, ir, lai šie komercmediji, kuri vairumā gadījumu darbojas katrs savā novadā un tā īsti nav konkurenti, būtu ieinteresēti apmainīties ar saturu. 40% tika novirzīti elektroniskajiem medijiem, un atlikušie 20% - pētnieciskajai žurnālistikai, attīstībai. Te lielāko daļu vinnēja Re:Baltica, kam jau ir pieredze krieviski strādājošo reģiona žurnālistu apmācībā. Viņi savulaik to savija kopā ar Ukrainas un Krievijas opozicionāro žurnālistu aicināšanu uz Latviju, un, cik saprotu, šovasar būs kaut kas līdzīgs. Ļoti interesants bija vēl viens projekts, kas šajā sadaļā saņēma atbalstu. Tie ir cilvēki ar žurnālista izglītību, kas tika uzmeklēti ar Daugavpils Ebreju biedrības starpniecību ar domu, ka viņi kopīgi ģenerēs tekstus, kurus tālāk bez maksas piedāvās vietējiem medijiem. Ļoti interesanta vietējā iniciatīva.
Atgriežoties pie jūsu jautājuma, vēl viena ļoti nopietna problēma, ko cenšamies ar pamatnostādņu starpniecību risināt, ir pašvaldību dibinātie mediji, tiesa, atklāti sakot, te saduramies ar lielu pretestību. Gan Latvijas Pašvaldību savienība, gan Lielo pilsētu asociācija uzskata, ka te neko mainīt nevajag, savukārt reģionālie komercmediji uzskata, ka tiek traucēta nozares attīstība, un mēs esam pa vidu. Darba grupa ir izveidota, bet, jāatzīst, mēs esam tikai ceļa sākumā.
Šis mediju atbalsta fonds - tas būs citādi nosaukts sabiedriskais pasūtījums?
Ne gluži. Ir paredzēts pusotra miljona papildus tam, kas nāktu no sabiedriskā pasūtījuma. Jo doma ir, ka šai jaunajai atbalsta formai netiek izmantots tas, kas jau eksistē. Tātad šis pusotrs miljons ir no valsts budžeta, ar konkursu starpniecību sadalāma nauda nekomerciālam saturam.
Jāpiezīmē, ka Izdevēju asociācija runā arī par institucionālu atbalstu, piemēram, caur PVN likmi. Esam par to informējuši Finanšu ministriju, tomēr, godīgi sakot, es būšu priecīgs, ja saņemsim arī šo pusotru miljonu.
Jautāju tāpēc, ka, ja atbalsta fondā «pārceltos» sabiedriskā pasūtījuma nauda, tās pašreizējie saņēmēji būtu sašutuši.
Te jāatgādina, ka sabiedriskā pasūtījuma naudas struktūra ir izveidojusies diezgan, pieklājīgi sakot, īpatnēja. Proti, te nav tikai nauda saturam, bet arī «tornim». Respektīvi, vairākas komerctelevīzijas, piemēram, Rīga TV24, Re:TV, raksta projektus, postulējot, ka tās par šo naudu no sabiedriskā pasūtījuma veidos saturu, raidījumus, bet patiesībā - un visi to zina - šo naudu pārskaita «tornim» par apraidi. Savukārt NEPLP spēlē līdzi, pārbauda, tā teikt, čekus un grāmatvedību par izveidotajiem raidījumiem.
Īsi sakot, jā, sabiedriskais pasūtījums parasti tiek uztverts primāri kā LTV un LR finansēšanas instruments, bet patiesībā tā nav. Cita lieta, ka, atkārtoju, situācija, ka daļa šīs naudas tiek maksāta «tornim», jo ir prasība, lai vairāku komerctelevīziju kanālu apraide kabeļos būtu sasaistīta ar virszemes apraidi, būtu koriģējama.
Kāpēc no valsts budžeta jāfinansē «komerciāli neizdevīgs saturs»? Mediju biznesu nosaka brīvais tirgus. Man tas var patikt vai nepatikt, bet nosaka.
Nenosaka gan. Ja runājam par plurālistisku mūsdienu sabiedrību, mums ir nepieciešama ne tikai lēmējvara, izpildvara un tiesu vara, bet arī platforma sabiedriskās domas veidošanai. Protams, publisko tiesību izpratnē saukt medijus par ceturto varu nav korekti, jo medijiem nav dots suverēns mandāts, tomēr skaidrs, ka, lai demokrātija funkcionētu, šī mediju sadaļa ir nepieciešama. Un, ņemot vērā tirgus situāciju, mēs nevaram tik būtisku demokrātijas funkcionēšanas daļu pilnīgi nodot brīvajam tirgum. Ja paskatāmies uz Eiropas, vismaz ja runājam par t. s. labklājības valstīm, pieredzi, redzam valsts intervenci.
Pag, pag! Ja mēs nerunājam par sabiedriskajiem medijiem, piemēram, BBC, nekā tāda nav. Neesmu dzirdējis, ka, piemēram, The Economist vai Frankfurter Allgemeine Zeitung saņemtu publisko naudu.
Savukārt Francijā saņem. Skandināvijā jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem ir šis «otrā laikraksta» princips. Respektīvi, «pirmais» nodrošina pats sevi, turpretim «otrais» - jo tiek uzskatīts, ka viedokļu dažādībai tāds nepieciešams, - saņem publiskās naudas atbalstu. Par Vāciju es piekrītu, bet te jāņem vērā, ka tur ir ļoti liels atbalsts sabiedriskajām raidorganizācijām. Savukārt privātie izdevēji panāca, ka sabiedriskās raidorganizācijas nedrīkst būt internetā.
Ja privātie mediji saņemtu valsts atbalstu, tas, protams, būtu finansiāli patīkami, bet tad būs jautājums - kādas prasības mums tiks izvirzītas? Jūs taču redzat, kas dažkārt notiek pat sabiedrisko mediju gadījumā - «kāpēc ar nodokļu maksātāju naudu tiek finansēts», un seko, kas nu kuram tobrīd nepatīk. Kā to atrisināt?
To nevar atrisināt. Man vispār liekas svarīgi saprast, ka demokrātija nav dāvana, kas mums pienākas a priori, - tā savulaik ir izcīnīta un ir jāaizstāv ik dienu. Cita lieta, kā viedokļu dažādība dažkārt tiek īstenota praksē. Piemēram, bija karstas diskusijas, kāpēc Latvijā sabiedriskā raidorganizācija bija uzaicinājusi uz kādu raidījumu Ilarionu Girsu. Paši žurnālisti bija izbrīnīti par asajiem viedokļiem, bet, skatoties no mana viedokļa, ko tad viņi gaidīja? Tas jau patiesībā ir labi, ka ir reakcija, tātad tavam darbam pievērš uzmanību. Taču konkrētajā gadījumā jāsaka, ka es nevaru iedomāties, ka Vācijā radikāli, kurš ir specdienestu uzmanības lokā, kā līdzvērtīgu aicinātu piedalīties kādā diskusijā. Galu galā ir daudzas citas formas šī viedokļa izzināšanai - var uztaisīt atsevišķu video vai audio sižetu utt.
Atgriežoties pie jūsu bažām... Labi, ka Latvijā mediju politika ir Kultūras ministrijas pārraudzībā (smejas). Piemēram, Vācijā tā ir iekšlietu resorā. Proti, Kultūras ministrija visu laiku saskaras ar jautājumu, kāpēc par valsts naudu tiek finansēta, piemēram, «dīvaina» laikmetīgā māksla. Vienmēr kādam kaut kas liksies pārlieku provokatīvs, būs jāiesaistās diskusijās un skaidrojumos.