Skaitļi bieži vien runā daudz izteiksmīgāk par jebkuru vārdu, un tā tas bijis arī tikko sarīkotajā aptaujā, kas uzskatāmi parādījusi, ka 95 procentiem mūsu valsts iedzīvotāju ir pilnīgi vienaldzīgs sabiedriskā medija saturs. Varētu jau iebilst, ka runāt par vienaldzību neesot korekti, jo aptaujāto personu nospiedošais vairākums iebildis nevis pret pašu sabiedrisko mediju, bet gan tikai pret maksas ieviešanu. Taču runāsim godīgi, cenšoties saprast 95% līdzpilsoņu viedokli, kļūst skumji, un tas ir daudz sliktāk par banālu skopumu jau tā grūtajos laikos. Tā ir pilnīga neizpratne, ka Latvijas sabiedrībai ir kaut kādas kopīgas intereses, mērķi un kopā saturami ideāli un tieši sabiedriskā medija darba pamatā būtu jāatrodas rūpēm par visu minēto. Turklāt par to visu jārūpējas nevis kādam no «augšas», bet gan «mums» visiem kopā. Saprotams, par to savā ikdienas solī nav jādomā, bet diemžēl nedomā nemaz vīrs mežā, grūtā ikdienas solī pārpildītā slimnīcas palātā pagurusī sanitāre un visi pārējie, kam jāsitas no vienas algas līdz nākamajai. Un tomēr 95% ir par daudz. Būs taisnība tiem, kas saredz milzu problēmas un smagu pārliecināšanas darbu. Uz atbalstu nenākas cerēt arī no parlamenta deputātu vairākuma, lai gan tieši no turienes būtu jānāk tālredzīgiem un valstiskā redzējumā balstītiem lēmumiem.
Negribas piekrist aicinājumam sākumā panākt daudz plašāku skatītāju loku un tikai tad prasīt lielāku finansējumu. Tomēr ir lietas, kuras bez naudas nemaz nevar izdarīt, finanses vienkārši ir nepieciešamas. Vai kāds gan iebildīs, ka sabiedriskajai TV būtu vajadzīgi pieredzējuši korespondenti vismaz dažās galvenajās pasaules galvaspilsētās. Ir saprotams, ka privātās televīzijas šādiem «niekiem» tērēties neies, taču galvenais valsts medijs tāds nedrīkst būt. Taču atstāts bez pietiekama finansējuma, tas vienkārši nespēj pildīt savus pienākumus, starp kuriem viens no galvenajiem ir sabiedrības nodrošināšana ar kvantitatīvi pietiekamu un kvalitatīvu informāciju. Un tas neattiecas tikai uz ārzemju sižetiem vien. Arī Latvijas notikumiem un ikdienai sabiedriskajā medijā būtu nepieciešams pievērst lielāku un analītiskāku uzmanību. Un arī to iespējams paveikt tikai palielināta finansējuma apstākļos. Grūti iedomāties, ka sabiedriskā medija informācijas varētu būt par daudz. Pietiekami plaša informācija ir vislabākais veids, kā balstīt Latvijai tik būtisko vārda brīvību. Lai allaž kāds var pateikt, ja vien tā gribas, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir nodibinājis brīnišķīgu kārtību, bet lai skatītajam netrūkst arī citas informācijas.
Gribētos cerēt, ka pieminētā smagā diskusija sabiedrībā sāksies, jo ir vērts pacensties - kvalitatīvāks sabiedriskais medijs patiesībā taču ir visu Latvijas iedzīvotāju interesēs.